Desmit Dieva baušļi pauž Dieva gribu jeb likumu. Savā likumā Dievs saka mums, kas mums ir jādara, ko mēs nedrīkstam darīt un kādiem mums ir jābūt. Dieva likumu saturs ir īsta mīlestība, kas nāk no tīras sirds un labas sirdsapziņas, un neliekuļotas ticības.
Dievs savu likumu pirmoreiz deva jau Radīšanā. Viņš rakstīja to cilvēka sirdī un prātā tā, lai cilvēks saprastu Dieva gribu pilnīgi un dzīvotu saskaņā ar to. Pēc grēkā krišanas Dieva likumu pazīšana izbalēja.
Dzirdot senatnīgo vārdu „baušļi” 21.gs. cilvēkus pārņem pretrunīgas izjūtas. Daudziem šis jēdziens saistās ar novecojušām, modernajā dzīvē neīstenotajām prasībām. Mūsdienu cilvēkam baušļi var likties kaitinoši didaktiski, kas brīvību alkstošu cilvēku tiecas ierobežot, reglamentēt, kontrolēt. Kuram gan mūsdienās patīk, ja ar viņu runā tādā formā kā „tev būs” vai „tev nebūs”?
Ja mūsdienu cilvēks spētu uzmanīgāk pārdomāt desmit Dieva likumus, ar pārsteigumu atklātu, ka te sastopamies nevis ar moralizējošiem uzsaukumiem, bet dziļiem mūsu esību nesējiem principiem, kas cilvēka dzīvi nevis ierobežo, reglamentē, bet dara to patiesi brīvu.
Baušļi dalāmi divās grupās. Pirmie trīs baušļi runā par cilvēka un Dieva attiecībām, pārējie septiņi- par cilvēku savstarpējām attiecībām. Secība ir svarīga. Vispirms jāsakārto attiecības vertikālē „es un Dievs”, tikai tad nāk horizontāle- „es un citi cilvēki”. Citiem vārdiem: cik ilgi nebūs sakārtota mūsu garīgā dzīve, tik ilgi cietīs arī mūsu attiecības ar citiem cilvēkiem.…