Mana darba tēma nav par to, kas ir filozofija, bet tomēr tā ir pakārtota tai. Reliģija ir ciešā saistībā ar gudrības mācību. Viduslaiku nozīmīgākais filozofs Akvīnas Toms sludināja atziņu, ka nav īstas atšķirības starp filozofiju un teoloģiju, tās tika sasietas vienā saitē. Tieši Akvīnas Toms radīja sintēzi starp ticību un zinātni. Tomēr vēlāk pēc Akvīnieša pastāvēšanas filozofija un zinātne atrāvās arvien tālāk no Baznīcas teoloģijas, bet tas noveda pie tā, ka reliģijas attieksme pret prātu kļuva brīvāka. Reliģijas viduspunkts, galvenā persona, ir pieņemtais Dievs. Augstākā būtne, kam tic un viņa priekšā piekāpjas tik daudz cilvēku. Kāpēc viņi tic kam tādam, kas nav īsti pierādīts? Viena no viņu atbildēm varētu būt – mana ticība ir mans pierādījums. Un es neatļaujos viņiem stāties pretī ar jaunu jautājumu, jo nespēju izmērīt viņu ticības līmeni un noteikt vai tas ir patiess vai nav. Ticība tiek balstīta uz izjūtu un nevis uz prāta izmaiņu. Ticība ir uzticēšanās. Nosodāmi man šķiet, ka cilvēki akli ticot Dievam, neko nedara paši savā labā. Uzticoties šai Augstāk stāvošai būtnei viņi pakļaujas dzīves plūsmai, laižoties lejā pa straumi, paļaujoties tikai uz to, ka gan jau Dievs mani pasargās un pasniegs roku, kad būs problēmas. Viņi savā un arī citu labā nedara neko.
Cilvēki ir izķēmojuši Dievu un tā nozīmi, uztvere par to, kas ir šis Augstāk stāvošais spēks, ir deformēts. Kaut vai tādā ceļā, ka viņi ir izveidojuši daudzus Dieva paveidus un reliģijas.
Mani personīgie uzskati par Augstāk stāvošo būtni ir diezgan duālistiski.…