Dievturība - senā latviešu dievestība

Latviešu senā dievestība un tās atjaunojums – dievturība, ieejot 21. gs., parādās latviskās latviešu tautas kultūras vēsturē kā neatņemama sastāvdaļa. Latviešu senās dievestības garīgās vērtības, izpausdamās tikumos, ir devušas mūsu senčiem iespēju izveidot savu kultūru un kā latviešu tautai ieņemt savu vietu pasaules tautu saimē. Šajā darbā apskatīti apstākļi, kādos tā pastāvēja pēdējos 1000 gados, lai 20. gs. celtos augšā jaunā gaismā tās atjaunojums ar nosaukumu – dievturība, kā arī latviešu dievestības augstākais spēks – Dievs un viņa izpausmes. Termins “latviešu dievestība” ir latviskots vārds “latviešu reliģijai”, tas šajā darbā izmantots tādēļ, ka to lieto izmantotās literatūras autori un arī tādēļ, ka, manuprāt, tas labi atbilst šai latviskajai tēmai.
Latviešu un cittautu rakstos atrodamas visai skopas un dažādas ziņas par seno latviešu dievestību. Iepriekšējos gadsimtos galvenie vēsturiskie apraksti par latviešu garīgo dzīvi nākuši no sveštautiešiem, kas valodas nezināšanas dēļ radījuši sajukumu, padarot par dievībām jebkuru apdziedātu priekšmetu vai svētvietu. Apraksti par Dievu, Maru un Laimi šajos avotos sasniedz izdomas līmeni. Materiāli ir izkaisīti pa dažādām vēstures grāmatām. Neviena no tām neparāda latviešu senās dievestības būtību visā pilnībā, lai gan tiek pieminēts, ka, neskatoties uz kristīgās ticības nostiprināšanos Latvijā, latvieši vienmēr ir kopuši no senčiem mantoto dievestību. Vienīgā grāmata, kas vēsturiski apskata mūsu senās dievestības stāvokli Latvijā pēc kristietības ienākšanas, ir Ernesta Brastiņa “Mūsu dievestības tūkstošgadīgā apkarošana”, kas Latvijā iznāca 1930.-os gados un pēc tam vairākos izdevumos trimdā un Latvijā. (M.Grīns, 1998.)
Latviešu dievestības ziņu vienīgie drošie avoti ir dainas un arheoloģiskie izrakumi. Rakstiskie avoti izmantojami, izvērtējot rakstītāja zināšanu līmeni, izcelsmi, stāvokli, raksta nodomu un ziņu avota ticamības pakāpi. (M.Grīns, 1998.) …