Pēdējā XX gadsimta desmitgade ir nozīmīga ar to, ka tajā parādījās daudzas jaunas iekārtas, kuru nosaukumos ir vārds “digitāls”. Viena no šādām ierīcēm ir digitālā kamera. Es zinu, kā darbojas filmiņu fotoaparāts, bet kādas ir digitālā fotoaparāta priekšrocības, kādi ir tā darbības principi, man nebija ne jausmas. Tādēļ arī nolēmu uzrakstīt kursa darbu tieši par digitālajām kamerām.
Tas tad arī ir mana darba galvenais mērķis – uzzināt kā darbojas digitālās kameras, kā tās ir saistītas ar personālajiem datoriem, kādas ir to priekšrocības salīdzinājumā ar parastajiem fotoaparātiem.
Darba gaitā izmantoju materiālus no grāmatas par personālā datora perifērajām iekārtām, kā arī informāciju, ko ieguvu internetā: jaunākais par digitālo kameru modeļiem, to cenas, kā arī raksti no žurnāla “e pasaule”.
Visus fotoaparātus, tai skaitā arī digitālos, nosacīti var iedalīt trijās daļās. Pirmā daļa – optiskā sistēma, kura sastāv no objektīva (reizēm ar uzgali) un slēga. Otrā daļa – attēla reģistrators, bet trešā daļa ir paredzēta uzņemto kadru glabāšanai. Parastā fotoaparāta otrās un trešās daļas funkcijas izpilda filmiņa, bet digitālajā kamerā tam paredzētas divas dažādas ierīces. Attēla reģistrācijai tiek izmantots elektro-optisko pārveidotāju (EOP)1, bet glabāšanai – zibatmiņu2.
Pēc savas konstrukcijas ILS3 (ierīce ar lādiņu saiti) matricas ir līdzīgas EOP konstrukcijai, tiek izmantotas arī videokamerās, galvenā atšķirība ir izšķirtspējā. Šī īpašība ir viena no galvenajiem raksturlielumiem digitālo kameru izvēlē: tieši ILS matricu dārdzība ar lielu daudzumu elementu palēnināja digitālo kameru attīstību. Ja amatieru fotokamerām pietiek ar matricu, kurai ir 300 elementi, tad 9×12 cm lielai fotogrāfijai nepieciešama vismaz megapikseļa esība.
Megapikseļu ILS matrici ar izšķirtspēju 1280×960 digitālajās kamerās parādījās 1997. gada beigās.…
