1 Ievads.
Cilvēki ir tik dažādi, taču ir vienas un tas pašas lietas, kuras slēpjas ikvienā no mums. Cilvēki mainās līdz ar ārējo faktoru ietekmi. Taču ir jāprot sev pateikt STOP- pretējā gadījumā tiek pazudināts neskaitāmas cilvēku dzīves.
Šajā darbā ir atspoguļoti un izpētīti daži vēsturiskie piemēri par to, kā cilvēki lielas varas ietekmē nespēja sevi piebremzēt, kas savukārt noveda pie katastrofām sabiedrībā. Imperatori, lielie diktatori, inkvizitori, pārņemti ar nosodīšanas prieku, uzbruka praktiski visiem. Tie vērsa dusmas pret kādu citu, lai sasniegtu savu mērķi, nodarot tiem būtisku kaitējumu.
Pārsteidzoši, ka cilvēki līksmoja redzot cita neizturamās sāpes un mokas sejas vaibstos. Laikam īpaši viduslaikos cilvēka dzīvi vērtēja pārāk zemu, neņemot vērā to, ka tās ir Dieva radītas būtnes.
Tā vien šķiet, ka nāves sods bija ļoti parasta lieta. Viņas izpildīšanas veidi un lietošana bija atkarīgi no ļoti daudziem apstākļiem: pēc nozieguma smaguma, laika, vietas , piederības kārtas, dzimuma, vecuma utt. Neviens vairs nejutās drošs par savu dzīvību, jo nežēlība plauka līdz ar katru jauninājumu spīdzināšanā.
Sodu lietošanu lielā mērā izskaidroja tā laika nīcīgā attieksme pret dzīvi. Cilvēku sadistiskai fantāzijai nebija robežu un pat par parastākiem nāvessodu veidiem tika uzskatīti: galvas nociršana, pakāršana, noslīcināšana un aprakšana sodītajam dzīvam esot, uzduršana uz mieta, nobendēšana uz moku rata, izvārīšana, sadedzināšana, saraušana gabalos, noslīcināšana purvā. Visu šo neģēlību būtībā bija attīrīšanās rituāls no noziedznieka, kas aizskāris visu pasaules reliģiski tikumisko kārtību.
Galu galā mēs nonākam pie secinājuma, ka cilvēka egoismam un slēptajām nežēlības tieksmēm nav robežu.
2 Labais un ļaunais cilvēkā.
Dzīvē vienmēr ir pastāvējuši un pastāvēs labais un ļaunais. Viņi ir pielīdzināmi mūžīgam dzīves ratam, kur spēki padara vienu darbu, bet virzās dažādos virzienos. It visam ir gan labā, gan sliktā puse (gan pozitīvā, gan negatīvā), nekad nebūs tā, ka pastāvēs tikai viens no tiem, jo viens bez otra nevar pastāvēt.
Ļaunums ir labā atkritums, to ir jāprot kontrolēt un izmantot savā labā, tam nedrīkst pretoties, un jāprot tajā saskatīt labais. Ļaunums nav jāpacieš, jāattaisno vai jāatbalsta, bet cilvēcei ir pienācis laiks saprast šo smalko filozofiju, kas māca , kā izmantojami ļaunuma spēki, lai vairotu labo.
Jo vairāk dzīve mums pasniedz ļaunumu, liek iziet tam cauri, to pārdzīvot, jo labāki cilvēki mēs kļūstam.
Bieži, lasot visizcilāko vīriešu un sieviešu biogrāfijas, ir konstatēts, ka daudziem no viņiem ir bijušas nenormālas, samaitātas vai pat noziedzīgas tieksmes. Tieši pateicoties zemiskajām tieksmēm, ar kurām šie cilvēki nemitīgi cīnījās, viņiem izdevās radīt brīnumainus mākslas darbus. Jo briesmīgākas un dedzīgākas bija viņu kaislības, jo vairāk brīnišķīgu rezultātu tas deva, un jo vairāk ļaunuma šie cilvēki piedzīvoja, jo vairāk viņi tiecās pēc labā un labo radīja.
Dažādas psihes novirzes var būt atkarīgas arī no seksualitātes, kas sastāv no libido un tā pretstata- agresijas. Libido pēc Z. Freida teorijas ir visvaldošā un visaptverošā seksuālā enerģija, kvantitatīvi mainīgs spēks, galvenās tieksmes un motivācijas pamats. Tie ir komplementāri pretstati, kas viens otru papildina. Vīrišķo aktīvo agresiju papildina sievietes pasīvā agresija. Seksualitātei (libido + agresija) ir aptuveni 36 kroplības un novirzes. Dažas no tām praktiski nav ārstējamas un ir novēršamas , tikai veicot stingru to profilaksi un dzimumaudzināšanu , kurā vecāki attiecīgās psihoseksuālās fāzes laikā neaizmirst savu bērnu sublimāciju ( A sublimācija) vai arī sauc, ja to nokavējuši, talkā tam sagatavotu psihoterapeitu (B sublimācija). Vēl ir (C sublimācija) . Ideālā gadījumā visas šīs sublimācijas var kombinēties- -tad ģeniāla, bet pilnīgi seksuāla cilvēka izveidošanās ir neizbēgama. ( piemēram, P. Čaikovskis)
…
