Vārds „protokols” cēlies no grieķu vārda protokollen ( protos- pirmais, kolla- līme). Sākotnēji to attiecināja uz dokumentu noformēšanu, bet laika gaitā tas ieguva plašāku nozīmi. To sāka lietot starpvalstu lietu kārtošanā – kā uzvedības normu kopumu attiecībā starp valstīm.
No tā radies mūsdienu nosaukums – protokols vai diplomātiskais protokols, kas ir noteiktu tradīciju, normu, noteikumu un likumu kopums, kuru ievēro diplomātiskais dienests savu uzdevumu veikšanā.
Vīnes kongresa (1815) un Āhenes Svētās Savienības kongresa (1818) pieņemtās normas bija starptautiskās diplomātijas prakses pamatā līdz 1961.gadam, kad tika pieņemta Vīnes konvencija par diplomātiskiem sakariem.
Protokols nav pašmērķis, bet gan līdzeklis mērķa sasniegšanai. Ceremonijas ir izgudrotas, lai atvieglotu darbu, bet nevis lai to traucētu. Pretējā gadījumā būtu diplomātiskais haoss, piemēram, sēdinot pie galda domā par personiskām simpātijām vai antipātijām.
Viens no protokola pamatlikumiem ir protokolārās kārtības (prioritātes ) ievērošana. Prioritātes un rangu neievērošana ir līdzvērtīga apvainojumam tai valstij, kuru viesis pārstāv. Vēsturē un arī mūsdienās zināmi gadījumi, kad naidīgums starp valstīm rodas protokolārās kārtības neievērošanas dēļ. …