Vispārīgi par dižciltīgajiem Viduslaikos
No visām pastāvošajām kārtām svarīgākie bija dižciltīgie jeb aristokrāti. Cilvēks vai nu bija dižciltīgais, vai nebija.
13. gs. Francijā un 15. gs. Vācijā iecelt kādu dižciltīgo kārtā varēja saskaņā ar karaļa rīkojumu, bet dižciltīgajiem, kuriem bija cieša asinsradniecība, šie ieceltie šķita kā paklīdeņi, ar ko īstenajiem aristokrātiem nav nekā kopīga. Dižciltīgo kārta visticamāk ir izveidojusies Vācijā – no senajiem cilšu vadoņiem un to pēctečiem.
Agrajos viduslaikos dižciltīgo kārtu noteica dzimtbūšana. Viduslaiku sabiedrībai nostiprinājās priekšstati, ka jau valdošā slāņa senčiem jābūt bijušiem ievērojamai dzimtai.
Daudzi vēsturnieki uzskata, ka Eiropā līdz 10. gs. nevar runāt par dižciltīgajiem kā par kārtu. Tiesību vēsturnieki to noliedz, jo definē aristokrātiju kā ar zināmām priekšrocībām apveltītu un noslēgtu kāru, kuras piederību nosaka dzimtbūšana.
Laika posmā līdz 12. gs. var domāt tikai par „topošajiem dižciltīgajiem”, tie bija augstākie slāņi, kam bija tiesības realizēt varu un kas nekad nebija pilnīgi brīvi no ierobežojumiem.
Dižciltīgo izcelšanās ir saistīta ar karadarbību. Senajā Romā audzināšana ikdienas dzīvē deva pamatu cerēt, ka dižciltīgie arī kara laikā izturēsies atbilstīgi savam statusam Saspringtākajos brīžos ļoti svarīgi bija saglabāt vēsu prātu, disciplīnu un uzvedību, dodot piemēru citiem. Romiešiem pirmām kārtām bija karotāja krietnums un militārās spējas. Arī ģermāņiem karš bija svarīgs dzīves elements. Tur cilvēka būtiskākās kvalitātēs atklājās daudz ātrāk nekā citās svērās. Ar varoņdarbiem kaujā varēja iegūt „nemirstīgu slavu”. Jaunajiem ļaudīm savs dižciltīgums bija jāizrāda, un, tā kā tie vēl nebija iemantojuši īpašumu vai amatu, vienīgā svēra, kur to varēja iegūt, bija militārā svēra. Pārbaudīt sevi, pierādīt savu dižciltīgumu bija galvenais domāšanas veids.
Svarīga dižciltīguma pazīme bija devīgums. Tīru greznuma izrādīšanu uzskatīja par bezjēdzīgu. Zemāko kārtu tikums, kā taupīgums, augšslāņiem bija kauns un negods. Lielie labības uzkrājumi neraža gados tika izdāvāti nabadzīgajiem. Zelts un sudrabs bija sociālās atšķirības zīme un tikai otrajā plānā – materiālas vērtības. Tika uzsvērta cēlmetālu tīrība un to spožums. Tam, kurš gribēja paaugstināt savu godu, vajadzēja iegūt vairāk zemes un cilvēku, kuriem pavēlēt kaujas laikā. Bagātības iezīme bija arī medības, kuras 12. gs. aizliedz zemākajām kārtām.
Dižciltīgo slāņa virsotnē atradās karalis kā pirmais starp dižciltīgajiem. …
