Dobeles pilsēta plešas Zemgales līdzenuma rietumu malā, Bērzes upes krastos (72 km uz dienvidrietumiem no Rīgas). Tā ir viena no visvecākajām apdzīvotajām vietām Latvijā, kuras heroisko pagātni apdveš seno zemgaļu tēvzemes un brīvības mīlestība.
Vēsture. Rakstītos avotos Dobeles vārds pirmoreiz iemūžināts 1254. gadā Zemgales dalīšanas grāmatā, kad Dobeles pils un novads tika piešķirts Livonijas ordenim. Taču jau ilgi pirms vācu ienākšanas te pastāvēja stipra un slavena zemgaļu pils ar senpilsētu. 13. gs. Dobeles apkārtnē norisinājās sīvas cīņas pret krustnešiem, kuri Dobeles pili nevarēja ieņemt gandrīz 100 gadus (tikai 1279. - 1289. gadā vien tā izturēja sešus ordeņa karaspēka aplenkumus). Tas izskaidrojams ar to, ka zemgaļu pils aizņēma tikai viduslaiku pils teritorijas ziemeļu daļu. Pilskalna austrumu un rietumu reljefā vēl šodien var saskatīt aizsarggrāvja pēdas, kas norobežoja zemgaļu koka pili no dienvidiem. 1290. gadā, kad krustneši bija pilnīgi izpostījuši apvidu un tālāka pretošanās ordeņa militārajam pārspēkam kļuva bezcerīga, zemgaļi paši nodedzināja Dobeles pili un aizgāja uz Lietuvu. 1335. gadā Livonijas ordenis zemgaļu pils vietā uzcēla mūra pili, kurā no 1376. gada līdz 1562. gadam uzturējās komturi. Pils tuvumā uz dzīvi apmetās amatnieki un tirgotāji. Sākotnēja mūra pils bija konventa tipa un līdzīgi zemgaļu pilij, tā aizņēma daudz mazāku teritoriju, nekā šodien redzams drupās. Pils centrā atradās galvenā ēka, kurā dzīvoja Livonijas ordeņa nosūtītie brāļi. Šīs galvenās ēkas pirmsākums saskatāms tagad redzamajā konventa ēkā, kura no arheoloģiskā viedokļa gan neatbilst sākotnējam izskatam, jo vēlāk tika vairākkārt pārbūvēta. Kā liecina rakstītie avoti, pils pamati likti 1335. gadā mestra Eberharda fon Monheima laikā, bet no 1345. gadam līdz 1359. gadam to nostiprināja un paplašināja mestra Gosvina fon Herkes vadībā.…
