Doma baznīcas arhitektūras stili

Deo Optimo Maximo – Labākais Augtākajam Dievam. Šādi dēvēja jebkuru baznīcu, vēlāk tikai bīskapa vai arhibīskapa katedrāli. Pati cienījamākā un varenākā baznīca bija arhibīskapa katedrāle jeb Doma baznīca1, saukta arī par Dievmātes baznīcu jeb vienkārši Rīgas baznīcu. Sv. Marijas jeb Doma  katedrāles kā Rīgas arhibīskapijas bīskapa rezidences pamatakmens, svinīgā ceremonijā Romas Katoļu Baznīcas bīskapa Alberta vadībā, ir ticis ielikts 1211. gada 25. jūlijā, ceļot to klasiskajā romānikas katedrāļu stilā. Sākotnēji būvēts taisnstūra koris ar trīs pusaploces apsīdām, kam pakāpeniski pievienotas draudzes telpas - trīs jomi pēc bazilikas uzbūves principa. Kad 1215. gadā tā nodega, jauno Domu sāka celt no kaltiem kaļķakmeņiem. Alberta laikā paguva uzcelt baznīcas kori jeb altāra telpu, bet visu baznīcu nobeidza tikai ap 1270. gadu. Rezultātā mainījās baznīcas proporcijas un kompozīcija. Iekštelpu bija paredzēts dalīt ar 8 krustveida balstiem, un jomu velves bija domāts pacelt vienā augstumā. Šīs izmaiņas redzamas ēkas ziemeļu portālā, divjomu kapitula sanāksmju zālē un gandrīz kvadrātiskajā klostera pagalmā. Bīskaps Alberts bija iecerējis lielu kompleksu - Doma baznīcu, klosteri, bīskapa otro pili, saimniecības ēkas, sakņu un augļu dārzus. Vieta tika izraudzīta ārpus bīskapa sētas mūriem lībiešu zvejniekciema teritorijā. Doma celtniecībai tika pieaicināti vai visi Rīgas amatnieki, ēkas plāns2 atgādina latīņu krustu, kurš bija 88m garš, sienu biezums vietumis sasniedz pat 2 m. …