Šajā referātā es aplūkošu cilvēku domāšanas kļūdas un neveiksmes. Cilvēks katru dienu sastopas ar dažādām problēmām, kuras tam jāatrisina. Dažādas problēmas prasa dažādu pieeju, domāšanu. Mēs varam veidot plānus, paredzēt notikumus, sasniegt mērķus un atrisināt problēmas tikai tāpēc, ka mēs varam savā prātā izstrādāt rīcību, pirms pārnest to uz reālo pasauli.
Tomēr, lai arī cik gudri mēs nebūtu, lai arī cik ātri un precīzi mēs nepieņemtu lēmumus, lai arī cik labi mēs neatrisinātu problēmas un lai arī cik racionāli mēs nebūtu, tomēr mūsu domāšanā gadās kļūdas un neveiksmes. Pēc tām nevar spriest par cilvēka intelektu, jo kļūdās visi, bet katrs citā sfērā, jo šaubos, ka ir kāds cilvēks, kurš varētu atrisināt pilnīgi visas problēmas un vienlīdz labi. Kāpēc tas tā ir un kādas neveiksmes un kļūdas cilvēka domāšanā rodas, es arī mēģināšu noskaidrot un aprakstīt, jo nevar noliegt to, ka tādas mūs piemeklē un akli ticēt cilvēka prāta visvarenībai.
Mūsu domāšana ir ierobežota ar to, cik daudz informācijas tā var saglabāt un cik lielu darbu tā var veikt ar šo informāciju. Ne vienmēr mēs varam piekļūt informācijai, kurai vajadzētu būt mūsu atmiņā. Mēs varam nepamanīt kādas apkārtnes īpašības mums būtu nepieciešamas. Mēs vairāk uzmanības pievēršam pirmajam iespaidam. Šo iemeslu dēļ mūsu „racionalitāte” ir ierobežota.
Cilvēks var savā galvā ātri atrast atbildi uz jautājumu, cik ir divi plus divi, jo atbilde atrodas jau viņa „ilgtermiņa atmiņā”, bet sareizināt 285 ar 98 vienkāršs cilvēks nevar. Viņam jāatsauc atmiņā dažādas darbības un izpildot šīs darbības viņš var nonākt pie pareizās atbildes. Cik ātri cilvēks atrisina problēmas, atrod vajadzīgo informāciju, ir atkarīgs no viņa zināšanām un pieredzes attiecīgajā jomā. Informācijas atrašanu ilgtermiņa atmiņā un tās likšanu lietā Robertsons (Types of thinking, 6. lpp) sauc par „strādājošo” atmiņu. Kad strādājošā atmiņa tiek pārslogota, domāšana kļūst apgrūtinoša un var parādīties kļūdas domāšanā.
Tā kā mūsu domāšana ir ierobežota ar informācijas daudzumu, kas mums ir, mēs ne vienmēr izdarām tās labākās izvēles. Ne velti ir izteiciens, ka vienmēr jau varētu būt vēl labāk. Mēs pārstājam meklēt labāku variantu, kad uzduramies, tam, kas atbilst mūsu kritērijiem, bet, ja mēs turpinātu meklēt, iespējams atrastu vēl labāku variantu.
Mūsu domāšanu ļoti ietekmē divas parādības – „līdzība”(similarity) un „īpatnība” (salience). Vienkārši mūsu prātu piesaista tādas lietas, kas izceļas, kas pārņem mūsu domāšanu pēkšņi, kas piesaista mūsu uzmanību. Kad tas ir noticis, mēs tik loti pievēršamies šim atsevišķajam gadījumam, ka pārējās lietas sāk likties tam līdzīgas. Diemžēl tā patiesībā nav un tās ir tikai iedomas, kas noved mūs pie muļķīgas rīcības.…
