Ikviens no mums kaut reizi ir saskāries ar tādiem teicieniem, kā “nu padomā taču” vai “domā loģiski”, vai arī esam dzirdējuši dažādus filozofu teicienus par domāšanu, piemēram, Renē Dekarta teicienu “domāju, tātad esmu” vai Tomasa Edisona teicienu “Pats svarīgākais civilizācijas uzdevums – iemācīt cilvēku domāt”. Bet kas tad īsti ir domāšana un kā to varētu nodefinēt? Ja ikvienam no mums būtu jādod īss skaidrojums, rezultāts būs ļoti dažāds, kā arī pirmajā brīdī šķietami vieglais jautājums, vairs nemaz nebūtu tik viegls. Jēdziens “domāšana” ir sarežģīts un nevar izveidot vienu universālu skaidrojumu, kas sevī ietvertu pilnīgi visas prāta aktivitātes, ko cilvēks veic domāšanas procesā. Dažādos avotos ir iespējams atrast definīcijas. Domāšana ir- Apsvēršanas vai argumentācijas process par kaut ko. (English Oxford Learning Dictionaries, 2019). Kognitīvā uzvedība, kurā tiek uztvertas vai radītas idejas, tēli, garīgie attēlojumi vai citi hipotētiski domāšanas komponenti. Šajā nozīmē domāšana ietver iztēli, atcerēšanos, problēmu risināšanu, sapņošanu, brīvu asociāciju, jēdzienu veidošanos un daudzus citus procesus. Iespējams, ka domāšanai ir divas raksturīgas iezīmes: (a) tā ir slēpta - tas ir, tā nav tieši novērojama, bet par to var secināt no indivīda darbībām vai pašvērtējuma; un (b) tā ir simboliska - šķiet, ka tā ietver darbības ar garīgiem simboliem vai attēlojumiem, kuru raksturs joprojām ir neskaidrs un pretrunīgs. (American Psychological Association, 2018). Apziņas funkcionēšanas process, kas nosaka cilvēka izziņas darbību un spēju saskatīt un atrast saistības starp tēliem, priekšstatiem, jēdzieniem, kā arī noteikt to mainīšanas un lietošanas iespējas. (Кемеров и Мацкевич, 2018). …