Drosme – morāla īpašība, kas raksturo cilvēka spēju pārvarēt sevī baiļu jūtas, šaubas par panākumiem, bailes no grūtībām un nepatīkamām sekām. Drosme prasa enerģisku rīcību, lai sasniegtu izvirzīto mērķi, prasa uzticību izvēlētājiem ideāliem un principiem par spīti naidīgiem apstākļiem un citu cilvēku ietekmei, prasa atklāti izteikt savas domas, sevišķi tad, kad tās ir pretrunā ar iedibinātājiem vai varas iestāžu sankcionētajiem uzskatiem nesamierināmību ar kādu ļaunumu un netaisnību. Konkrētas drosmes izpausmes ir varoņdarbs, ierosme, iniciatīva. Drosme cieši saistīta ar tādām morālām īpašībām kā gļēvulība, mazdūšība, pielāgošanās. Drosmīgas rīcības tikumiskais novērtējums atkarīgs no tās konkrētā sociālā satura. Drosme ir morāli attaisnota, kad tā vērsta uz humānu un taisnīgu mērķi, kad to izraisījuši nobrieduši speciāli uzdevumi un kad tā izpaužas humānā un sabiedriski progresīvā darbībā pretējā gadījumā personiskā drosme liecina par izmisumu (darbība, kas pretrunā ar vēstures loģiku), bravūru, ārišķīgu opozīciju, anarhisku dumpīgumu nibilismu un anarhistisku. Drosme ka masu parādība sabiedrība dzīvē ir īpašu sociālu nosacījumu un apstākļu izraisīta. …