1. nodaļa
Aborigēnu zēniem jau no mazām dienām māca dzīvot no tā, ko dod daba. Lai sagādātu iztiku ģimenei, tiem ir jāizseko un jāmedī savvaļas dzīvnieki (aborigēnu puišeļiem, starp citu, tā bija vislielākā izklaide) iztiekot tikai ar vūmeras (rīks, ar kuru aborigēni met šķēpu) un šķēpa palīdzību. Tai pat laikā bija jābūt ļoti uzmanīgam arī pašam, lai nelaimīgā kārtā pats nekļūtu par kāda plēsīgā zvēra upuri. Filips stāsta: “Mūsu līdz iemītnieki, šajā nomaļajā vietā, kur dzīvojām, bija haizivis, krokodili, jūras sātani, jūras ērgļi, tāpēc ūdenī peldēties bija bīstami, visi šie dzīvnieki to vien gaidīja, ka kādu varēs aprīt”. Uz sauszemes tomēr neesot bijis tik bīstami, lai gan viena, otra indīga čūska ložņājusi arī tur. Pitonu bijis tik daudz, ka pat tos viņi lasījuši ēšanai turpat pagalmā. Nekad netika domāts, ko viņi ēdīs rīt, ja bija, kas ēdams, tad tas uzreiz arī tika apēsts.
Kopš pašas dzimšanas puišeļi staigāja apkārt kaili. Filips nebija izņēmums. Vienīgi vecākiem vīriešiem kailumu apsedza nerga (vīriešu gurnu apsējs). Sievietes nēsāja laplapu (sieviešu gurnu apsēju), krūtis kailas. Saprotams arī kājas bija basas. Filips stāsta, ka visu mūžu staigājot pa oļiem, akmeņiem, ērkšķiem un sarkanās zemes, viņa mātes pēdas bija kļuvušas cietas kā krams. Tādas lietas kā kosmētika, ķemme vai kurpes arī viņai nekad nav bijušas, diez vai viņa pat zināja, kas tās tādas ir.
Aborigēnu puišiem bija jāprecas ar meiteni, ko nolūkojis tēvs, vai kā Filipa gadījumā – tēvocis.
Sievietēm bija jābūt padevīgām un verdziskām pret saviem vīriem. Iestājoties pubertātei meitene gāja pie tā vīrieša, kurš viņu bija uzaicinājis pie sava ugunskura. Pēc visiem likumiem viņš ar to varēja darīt visu, ko vien gribēja – padzīt vai paturēt, lamāt un sodīt.
Gan vīrieši, gan sievietes šajās ciltīs ievēroja savus likumus, piedalījās rituālos un ticēja pārdabiskiem spēkiem – viņi ticēja, ka ja neievēros savus likumus, tad dievi viņus bargi sodīs, visbiežāk ar nāvi.
2. nodaļa
Mūsu pasaulē bērni agrāk vai vēlāk, no skolas vai vecākiem uzzina patiesību par to, kā rodas bērni.
Aborigēniem, savukārt, šajā lietā ir savs skaidrojums, tāpēc pirms bērna ieņemšanas tika veikts īpašs pasākums. Ja piedzima dēls, tad tā bija liela laime, jo tas bija dzimtas turpinātājs.
Meitenēm pubertātes laikā citas sievietes mācīja klusējot izpildīt visas vīrieša vēlmes – tas attiecas galvenokārt uz vēlmēm, bērna ieņemšanas laikā. Nākamajā dienā, pēc bērna ieņemšanas, sievietei jāiet uz atteku peldēties, lai tur dzīvojošā Varavīksnes čūska, dzīvības devēja, iedvestu garu, viņā ieguldītajai sēklai un lai tā pielīst ar dzīvību. Bet, kad jau sāks pukstēt mazuļa sirsniņa, un sievietei riezīsies piens, lai tas nāk pasaulē. Mazuļa dzīve pēc piedzimšanas sākas ar veselu baru sarežģītiem likumiem. Mazulis tiek nosaukts tādā vārdā, kādu māte izrunā, sadzirdot mazuli iebļaujamies. Māte ļoti ilgi baro bērnu ar pienu, bet pēc tam – no mutes mutē, tāpat kā putni.
Ja piedzimst dēls, tad visiem jau ir zināms, kura būs viņa sieva – apsolītā sieviete. Nereti gadās, ka apsolītā sieviete vēl nemaz nav dzimusi. Kad meitene piedzimst un izaug, viņai ir jāiet pie sava vīrieša tāpat kā to dara visas sievietes – tas saucas „Sapņu laika ceļš”. Savukārt zēniem, pārvēršoties par jaunekli, bija jāizcieš daudz pazemojošu pārbaudījumu, arī iniciācija (apmēram 9 gadu vecumā), kas ieved zēnu pieaugušo dzīves pienākumos.
…
