Romiešiem kā vergturiem izveidojās klaji noliedzoša attieksme pret fizisko darbu kā pret kaut ko pazemojošu, nicināmu. Zināmu cieņu izpelnījās vienīgi brīvā zemnieka darbs, jo tas bija darbs sevis, nevis cita labā. Antīkā pasaule, protams, nevarēja iztikt tikai ar vergu un brīvo zemnieku darbu. Piem., jurista darbs nekad netika ietilpināts vienā vai otrā no minētajām kategorijām, kaut arī tas bija par maksu darīts viena cilvēka darbos otra labā. Taču romiešu nicinājums pret apmaksātu darbu bija tik liels, ka tās summas, kuras juristi saņēma no privātpersonām par uzstāšanos tiesā, netika sauktas par mērces ( samaksu ), bet izvairīgi tika dēvētas par honorarium ( cienījamu atalgojumu ).
Romieši par privātās dzīves pamatu uzskatīja brīvo liku – slinkošanu, dīkdienību. Antīkajā pasaulē slinkošanu neuzskatīja par netikumu. „Tikumiska” dzīve varēja būt tikai bezdarbīga dzīve. Vēl Aristotelis uzskatīja, ka vergu, zemnieku un sīktirgotāju dzīve nevar būt „laimīga”. Nabadzība bija defekts, netikumības paveids. Tikumība noteikti bija saistīta ar bagātību.
Romā slavēja tikai tādu darbu, kas nepieciešams valstij, jo tas nodrošina sociālo mieru. Saskaņā ar antīkās pasaules principiem valsti neveido sabiedrība, kurā vieni strādā citu labā. Valsts drīzāk ir institūcija, kas uzlabo cilvēka dabisko stāvokli, viņa eksistences nosacījumus. Pozitīva attieksme pret darbu bija tikai vienkāršajai tautai, jo viņiem vajadzēja nopelnīt iztiku. Brīvlaistie – maiznieki, vadmalas, vīna un citi tirgotāji – kļuva bagāti, taču neiemantoja aristokrātu godu.
Darbīgajam, aktīvajam Romas pilsonim vienīgā sfēra, kurā viņš varēja īstenot savas godkārīgās tieksmes un slavas meklējumus, bija politika. Godkārību neuzskatīja par netikumu, bet par normālu cilvēka īpašību. Noziedzīga bija tiekšanās pēc valdnieka aras, taču tiekšanos pēc imperium ( konsula vai karavadoņa augstākās militārās varas ) uzskatīja par cieņas pilnu lietu, ja tikai pilsonis nepārkāpa likumu.
Senie romiešu likumi kategoriski aizliedza senatoriem nodarboties ar tirdzniecību un finansiālajām operācijām. Cīņa par varu bija pilsoņu dzīves vienīgais mērķis un jēga.
Romiešiem viscienījamākā nodarbošanās likās politika, karš, zemkopība, tiesību izstrādāšana, historiogrāfija.…
