Dzīvnieka elpošanas sistēmas rezistence

Elpošana ir procesu kopums, kuru galvenais rezultāts ir tas, ka organisms saņem skābekli un izvada ogļskābo gāzi. Elpošanā izšķir šādus etapus:
1.ārējo elpošanu jeb plaušu ventilāciju- gāzu apmaiņu starp ārējo vidi un asinīm plaušu kapilāros;
2.gāzu apmaiņu plaušās starp kapilāriem un audiem;
3.gāzu transportu ar asinīm;
4.gāzu apmaiņu audos;
5.iekšējo elpošanu jeb bioloģisko oksidāciju šūnu mitohondrijos [1,7].
Elpošanu nodrošina ārējās elpošanas, asins un asinsrites sistēmu koordinēta darbība. Ārējās elpošanas mērķis ir uzturēt optimālu O2 un CO2 spriegumu arteriālajās asinīs un zināmā mērā regulēt asiņu pH. Šos mērķus sasniedz ar plaušu ventilācijas tilpuma izmaiņām. Regulējamie parametri ir elpošanas frekvence un dziļums (elpošanas tilpums). Abu šo parametru optimālu saskaņu nodrošina elpošanas regulācija, kura kontrolē elpošanas muskuļu darbu. Tā kā gāzu sastāvs asinīs ir atkarīgs arī no asinsrites sistēmas darbības, tad elpošanas regulācija ir saskaņota ar asinsrites regulāciju.



1. Elpošanas regulācijas mehānisms

Veselā organismā elpošanas regulācijas mehānisms ar elpošanas centra līdzdalību pieskaņo elpošanas dziļumu un biežumu vielmaiņas intensitātei. Elpošanas dziļums un biežums mainās atbilstoši skābekļa patēriņam. Jau pagājušajā gadsimtā eksperimentos ar dzīvniekiem noskaidroja, ka uzbudinājums, kas izraisa elpošanas muskuļu saraušanos, rodas iegarenajās smadzenēs. Nikolajs Mislavskis 1885.gadā pierādīja, ka elpošanas centrs atrodas iegareno smadzeņu vidējā trešdaļā un ir abpusējs. Ja iznīcina elpošanas centra abas puses, elpošana apstājas. Viņš pierādīja, ka elpošanas centram ir divas funkcionāli atšķirīgas daļas- ieelpas (inspiratorā) daļa un izelpas (ekspiratorā) daļa [7]. …