. „Es ticu, ka lielākā daļa cilvēku noteiktā savas dzīves posmā sāk ilgoties pēc bērniem un arī vēlas, lai viņu bērni augtu veseli, laimīgi un par sevi pārliecināti. Vecāki, kam veicas bērnu audzināšanā, jūtas atalgoti, taču tie, kuriem nav izdevies bērnus izaudzināt veselus, laimīgus un pašpaļāvīgus, var uztvert savu neveiksmi kā bargu sodu, kas izpaužas raizēs, cerību sabrukumā, savstarpējās domstarpībās un varbūt arī kauna izjūtā vai vainas apziņā. Tādējādi var teikt, ka kļūt par vecākiem – tā ir spēle ar augstu likmi.” ( I LEKCIJA, 7. lpp.)
Es pilnībā piekrītu Džona Boulbija teiktajam, ka lielākajai daļai cilvēku pienāk tāds dzīves posms, kad viņi sāk ilgoties pēc bērniem un jūtas gatavi uzņemties atbildību, kā arī sniegt savu mīlestību jaunai dzīvībai, tomēr tas nebūt nenotiek ar pilnīgi visiem cilvēkiem. Manuprāt, bērns ir skaistākais, kas cilvēku dzīvē var ienākt, jo bērns ir tas, kas cilvēku attīstībā sniedz neaizstājamas sajūtas un liek uz dzīvi paskatīties ar citādāku skatienu. Man tuvāks ir uzskats, ka bērni paši izvēlas savus vecākus sev vien zināmajā laikā un atnāk pie viņiem - arī sev vien zināmajā laikā. Vēl neieņemto bērnu dvēselītes stāv pie vecāku galvas un gaida, bet atnāk otra, pagriež to nost un piedzimst pirmā. Atnāk bērniņš tādā karmiskā stāvoklī, kādu vecāki ir nopelnījuši. Tātad bērns vecākiem ir jāuztver kā dāvana un tai pat reizē arī kā pārbaudījums, jo tieši viņiem no Augstākās Varas ir uzticēts būt blakus mazajam cilvēkam viņa dzīves ceļā. Bet nenoliedzami, cilvēki, kuriem nevar būt bērni un, kuriem nav izdevies bērnus izaudzināt veselus un laimīgus, to var uztvert kā sodu un justies nepilnvērtīgi šajā dzīvē. Domāju, ka cilvēki sāk ilgoties pēc bērniem tāpēc, ka tieši bērni ir tie, kas padara laulību par stabilu un pilnvērtīgu ģimeni. Reizēm notiek tā, ka bērns sievietei var kļūt svarīgāks par vīrieti, tomēr bērns ģimenē - tas ir tāds patiess pārbaudījums tam, cik ļoti pāris ir spējīgs risināt problēmas kopā, no kā kurš prot atteikties, vārdu sakot, katrs sevi parāda līdz galam. Protams, vecākiem ir ļoti svarīgi, lai viņu bērni būtu laimīgi, veseli, lai viņiem būtu labas sekmes un labas attiecības ar vienaudžiem. Domāju, ka daudziem cilvēkiem bērni ir dzīves pamatvērtība, dzīves spēks un lielākais prieks, jo bērni ir tie, kas dzīvei piešķir jēgu, sniedz ģimenes izjūtu un ir dzimtas turpinājums. Cilvēki apgūst mīlestības prasmi, pirmkārt jau mīlot savus bērnus, jo nespēja mīlēt bērnus ir pati lielākā cilvēka dvēseles problēma. Jo grūtāk audzināms bērns, jo vairāk uzmanības un mīlestības viņam vajag. Es domāju, ka katras sievietes priecīgākie brīži ir saistīti ar viņas bērniem un vislielākais prieks ir redzēt prieku sava bērna acīs!
2. „Būt veiksmīgiem vecākiem nozīmē veikt lielu un smagu darbu. Zīdaiņa vai mazuļa pieskatīšana ir darbs divdesmit četru stundu garumā septiņas dienas nedēļā, turklāt bieži vien tas ir saistīts ar lieliem uztraukumiem. Arī tad, kad rūpju nasta, bērnam pieaugot, kļūst vieglāka, vecāku un bērnu attiecību pilnveidošana prasa daudz laika un rūpju. Mūsdienās daudziem cilvēkiem šī patiesība nav pa prātam. Veltīt laiku un uzmanību bērniem nozīmē ziedot citas intereses un citus pasākumus. Tomēr es ticu, ka manis teiktais ir neapšaubāma patiesība. Pētījums pēc pētījuma, arī tie pētījumi, ko Čikāgā aizsāka Grinkers (Grinker, 1962) un turpināja Ofers (Offer, 1969), pierāda, ka veseli, laimīgi un par sevi pārliecināti jaunieši un jauni cilvēki izaug stabilās ģimenēs, kurās abi vecāki bērniem veltījuši lielu daļu sava laika un uzmanības.” ( I LEKCIJA, 7., 8. lpp.)
Nonoliedzami var piekrist šiem Džona Boulbija teiktajiem vārdiem. Lai gan bērnu pieskatīšana un audzināšana vecākiem nav profesija, tā ir ļoti svarīga un būtiska dzīves sastāvdaļa. Zīdainim un mazulim ir nepieciešamas rūpes, pieskatīšana, kopšana, un nenoliedzami arī mīlestība. To visu jau bērna dzīves sākumā ir spējīgi nodrošināt viņa vecāki. Tomēr mūsdienās ir tā, ka bērnu māmiņas ir ļoti noslogotas un aizņemtas darbā, un līdz ar to uztraucas, kas notiek ar bērnu viņas prombūtnes laikā. Šīs māmiņas bailes, nedrošība un uztraukums tiek pārnests uz mazuli, un tas var ietekmēt visu turpmāko bērna attīstību un dzīves gaitu. Arī ar jaundzimušo problēmām ir līdzīgi, proti, ja topošā māmiņa ir spiesta daudz uztraukties vai gluži vienkārši pārbīstas, tāpat reaģē arī auglis, sitas un griežas pa vēderu. Es uzskatu, ka vecāki bērnus neaudzina sev, bet gan viņa otrajai pusei, kura agri vai vēlu, kā nu kuram lemts, atradīsies. Ne velti tautā ir izplatījies teiciens: „Ja mīlēsiet dēla sievu, iegūsiet arī meitu; ja mīlēsiet meitas vīru, iegūsiet arī dēlu.” Es domāju, ka māmiņām ar saviem bērniem jācenšas būt kopā tik ilgi, cik vien tas ir iespējams, vismaz līdz skolas vecumam, jo nekādas nopirktās mantas vai iedotā nauda nespēj aizstāt vecāku uzmanību un rūpes.
…
