Germans Ebinghauss (1850 – 1909) dzimis Vācijā, netālu no Bonnas, mācījies sākumā Bonnas, bet vēlāk Halles un Berlīnes universitātēs. Mācību gados interesējās par vēsturi un literatūru, kā arī par filozofiju, kurā viņš 1873. gadā iegūst doktora grādu. Pēc mācībām seko dienests armijā Franču – Prūšu kara laikā. Vēlāk septiņus gadus par saviem līdzekļiem turpina mācības Anglijā un Francijā, un tieši šajā laikā mainās viņa zinātniskās intereses. Ebinghauss Londonā iegādājās Fehnera grāmatu “Psihofizikas elementi”, un šis gadījums krasi pavērsa ne tikai paša Ebinghausa dzīvi, bet arī spēcīgi ietekmēja visas jaunās psiholoģijas likteni.
Fehnera matemātiskā pieeja psihiskām parādībām, jaunajam Ebinghausam kļuva par īstu atklāsmi.[2;103-104] Pats Ebinghauss uzskatīja, ka par savām pamatidejām viņam jāpateicas Fehneram, kura „Psihoanalīzes elementi” uzvedināja uz domu par eksperimentāli matemātisku atmiņas pētīšanu. Lai gan Fehnera psihofizika neatklāja atmiņas parādības, bet tā saturēja ko vairāk nekā konkrētas metodes par atbilstību noteikšanu starp kairinātāju un sajūtām. Tai bija ne tikai speciāli metodiska, bet arī zinātniski – metodoloģiska nozīme, tā radīja intelektuālo „režīmu”, kurā turpmāk aizsākās darbs arī citās, nesaistītās ar to nozarēs. Tāds pats efekts bija arī Ebinghausa metodoloģiskajiem pētījumiem.[3;256]
Ebinghausa programma, būtībā bija pirmā, kurā bija apliecināta īsteni psiholoģiskā pētīšanas metode. Grandiozā Vundta figūra un viņa ieguldījums zinātnē, nepamatoti aizēno Ebinghausa psiholoģiskās domas dziļumu un nozīmi. Daudzējādā ziņā, pateicoties tieši Ebinghausa idejām, psiholoģijai radās iespēja iziet ārpus laboratorijas sienām un iekļauties daudzās cilvēka dzīves sfērās, kļūt par praktisku zinātni.…