Edipa komplekss un ciešanas.
Šī kompleksa sekas ir ārkārtīgi dažādas un vienmēr ļoti mokošas. Ikdienas dzīvē tās atklājas neskaitāmos uzvedības aktos, ko indivīds neapzinās un kas bieži atstāj ļoti nenoteiktu nepatiku, tādu kā izkliedētu nelabumu… Edipa kompleksa sekas reizēm sniedzas ļoti tālu. Tās var sabojāt visu mūžu. Daudzi laulāti pāri velk nožēlojamu eksistenci. Ar šo kompleksu sirgstošs cilvēks ir morāli kropls. Vīrietim tas nozīmē vispārēju vīrišķības zudumu. Tā kā viņam pastāvīgi jāsaraujas mazākam, viņš jūtas mazvērtīgs ik situācijā, kas prasa vīrišķību. Viņš jūtas nelaimīgs vai arī nespēcīgs, kad jāuzņemas atbildība vai jāpieņem lēmumi. Viņš bez mitas jūtas vainīgs. Viņam šķiet. Ka viņu tikai augstsirdīgi “piecieš” visur, kur vien viņš parādās. Vienaldzība vai nopēlums viņu iegrūž neskaidrās bailēs, kas bieži ir ļoti mokošas.
Šīs jūtas nekad nav īsti apzinātas, bet psihoanalīze liek tām iznirt no bezapziņas lielā daudzumā. Tā kā ar šo kompleksu sirgstošo ir pārņēmusi mazvērtības izjūta, viņu reizēm arī pārņem varenības iedoma. Tad tas ir skarbs, nežēlīgs, valdonīgs cilvēks. Cik bieži gan gadās redzēt šādus cilvēkus krītam “nervu depresijā”, līdzko viņiem uztic atbildīgu darbu, pat ja viņi to ir iekārojuši un pieņēmuši! Tad viņi depresiju izskaidro ar pārpūli, kaut gan īstenībā sevi neapzināti noraida, jo jūtas vāji un bailīgi. Ik priekšnieks viņam būs kā viņu tēvs (vai arī māte, ja viņus audzinājusi tikai autoritāra māte). Visu mūžu viņi būs lemti iekšējai neveiksmei un bailēm. Tāds zēns, kļuvis par vīrieti, paliek bērns. Tūkstošiem šādu gadījumu duras acīs, ja vien mazliet vērīgāk paraugās apkārt. Viņu bailes tikt nosodītiem ir intensīvas. Un ja, tiešām gadās nopēlumu piedzīvot (kā bērnībā), viņi dara visu iespējamo, lai no jauna iegūtu laipnību un atzinību.
Šāds vīrišķības zudums skar arī seksualitāti. Tā rodas tūkstošiem dzimumnespējas gadījumi un arī latentas vai izteiktas homoseksualitātes gadījumu.
Tāda pati anormālība var skart arī meitenes, kaut gan tas gadās retāk. Arī meitenei radīsies radīsies mazvērtības un vainas izjūta. Viņa baidīsies no mīlestības, no vīrieša, baidīsies no mātes uzdevumiem un atbildības. Laulībā viņa bieži būs frigida un neapzināti sacentīsies ar savu vīru, būs agresīva pret to, ja vien nepaliks sieviete bērns.
Tātad šis komplekss kļūst patoloģisks, līdzko notiek fiksēšanās pie pretējā dzimuma vecāka un parādās vainīguma jūtas attiecībā pret paša dzimuma vecāku. Vēl patoloģiskāks tas ir, ja vainīguma jūtas ir vispārinātas. Tā cilvēks, kas bērnībā juties vainīgs pret kādu no vecākiem, vēlāk jūtas vainīgs pret visiem, kam augstāks stāvoklis.
Te lieku reizi redzams. Cik svarīgi ir ģimenes vide ar dabisku tēva vīrišķību un mātes sievišķību bez pārliecīgas pieķeršanās. Var sacīt, ka Edipa komplekss parādās desmit gadījumos no desmit (jo tas ir dabas likums). Astoņiem cilvēkiem no desmit paliek tā pēdas – dziļākas vai seklākas.
…
