Edvarda Grīga daiļrade veidojās Norvēģijas sabiedriskās un kultūras dzīves uzplaukuma gados. Zeme, kas vairākus gadsimtus atradās Dānijas un Zviedrijas pakļautībā, bija aizkavējusies savā ekonomiskajā un kultūras attīstībā. XIX gs. vidū sākās valsts ekonomiskās dzīves augšupejas periods, nacionālās pašapziņas un nacionālās kultūras uzplaukuma posms. Attīstījās glezniecība, mūzika. Norvēģu literatūra, kuru galvenokārt pārstāvēja H. Ibsens. Tai pat laikā tika likti pamati norvēģu teātra dzīvei un koncertdzīvei.
Grīgs ir pirmais norvēģu mūzikas klasiķis, komponists, kas norvēģu mūzikas kultūru izvirzīja blakus vadošajām Eiropas nacionālajām skolām. Savas dzīves laikā viņš kā komponists ieguva vispasaules atzinību. Lai arī mazs augumā, viņam bija plaša, mākslinieciska sirds, kas īpaši pukstēja par taisnību, patiesību un solidaritāti. Viņš mēģināja izveidot spēcīgu nacionālo norvēģu kultūru, īpaši bagātinot un uzlabojot norvēģu tautas mūziku. Grīga daiļrades saturs cieši saistīts ar norvēģu tautas dzīvi, tās dažādām parašām, ar dzimtenes dabas tēliem. Grīgs patiesi un sirsnīgi savos sacerējumos vēstīja visai pasaulei par Norvēģijas tautas dzīvi, parašām, domām, priekiem un bēdām. Grīga stila spilgtais savdabīgums izaudzis no norvēģu tautas mūzikas īpatnībām.
„Es smēlos lielus dārgumus no savas dzimtenes tautas melodijām, no šī neskartā tautas gara bagātību avota, un mēģināju radīt norvēģu mākslu.” E. Grīgs.…
