Dzejnieka Edvarta Virzas īstais vārds ir Jēkabs Edvards Liekna. Viņš ir zemgalietis, senas saimnieku Vīgnatu un Liekņu – dzimtas pārstāvis. Tās dzīvojušas līdzās “ Rāceņu ” un “ Billīšu ” īpašumos Jelgavas apriņķa Emburgas ( tagad Sidrabenes ) pagastā. No mātes dzejnieks mantojis dziesmoto dvēseli, bet tēva ciltskoks stāsta par turku asiņu klātbūtni dzimtā.
Edvarts Virza dzimis 1883. Gada 27. decembrī. Ģimenē viņš bijis vecākais bērns. Viņam bijuši 13 brāļi un māsas, pieci no tiem miruši bērnībā. Dzejnieks mācījies Salgales pagasta skolā,1901. gadā beidzis Bauskas pilsētas skolu. Pēc tam Virzas izglītības ceļš bijis pašizglītība, kurā liela vieta bija franču valodai un literatūrai. 1904., - 1905. gadā Maskavā viņš klausījies lekcijas tieslietās un tautsaimniecība. Pēc tam dzīvojis dzimtas mājās “ Billītēs “, jo viņš kā vecākais dēls šo īpašumu ir mantojis, mācījis franču valodu un atdzejojis franču autoru darbus.
Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada vasarā, kad zemgalieši pamet savus iekoptos laukus un dodas bēgļu gaitās, nejaušas lodes trāpīta, iet bojā E.Virzas māte. Dzejnieks to ļoti pārdzīvo un velta mātei izjustus dzejoļus. Māte dzejniekam bijusi darba sīkstuma un labestības simbols. Dzejnieks ļoti pārdzīvo kara postu, rāda savos dzejoļos, kā daba pretojas karam, varmācībai, iznīcībai.
1916. gada nogalē Virzu mobilizē, un viņš ir latviešu strēlnieku 5.Zemesardzes pulka sastāvā. No 1917. līdz 1918. gadam Petrogrodā viņš darbojas Latviešu Nacionālajā padomē. Tās uzdevumā 1918. gadā saraksta eseju “ Izpostītā Latvija”, kurā propogandē Latvijas valsti un latviešu nacionālo identitāti. 1918. gadā un 1919. gadā strādā kā žurnālists dažādos nacionālos laikrakstos Latvijā – Liepājā, Valkā, Rīgā.…
