Attīstoties elektrodinamikai, tika pārvarēti priekšstati par telpu un laiku. Saskaņā ar klasiskajiem priekšstatiem par telpu un laiku, kurus daudzus gadsimtus uzskatīja par negrozāmiem, kustība nekādā veidā neietekmē laiku ( laiks ir absolūts), bet jebkura ķermeņa izmēri nav atkarīgi no tā, vai ķermenis atrodas miera stāvoklī vai kustas ( garums ir absolūts).
Einšteina speciālā relativitātes teorija ir jauna mācība par telpu un laiku, kura nomaina vecos ( klasiskos) priekšstatus.
Pēc tam, kad XIX gs. otrā pusē Dž. Maksvels bija formulējis elektrodinamikas pamatlikumus, tad izvirzījās jautājums, vai relativitātes princips, kas ar pareizs attiecībā uz mehāniskajām parādībām, ir pareizs arī attiecībā uz elektromagnētiskajām parādībām. Vai elektromagnētiskie procesi ( lādiņu un strāvas mijiedarbība, elektromagnētisko viļņu izplatīšanās utt.) vienādi norisinās visās inerciālajās atskaites sistēmās un vai var būt vienmērīga taisnvirziena kustība, kas ietekmē elektromagnētiskos procesus?
Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, bija jānoskaidro, vai mainās elektrodinamikas pamatlikumi, pārejot no vienas inerciālās atskaites sistēmas otrā. Tikai tad, ja šie likumi ir līdzīgi Ņūtona likumiem, kuri ir nemainīgi, var runāt par relativitātes principa pareizību. Elektrodinamikas likumi ir sarežģīti, bet ar vienkāršiem spriedumiem var rast pareizu atbildi. Saskaņā ar elektrodinamikas likumiem vakuumā elektromagnētisko viļņu izplatīšanās ātrums vienāds visos virzienos un ir c=3*1010 cm/s, bet Ņūtona mehānikas likums saka, ka ātrums ir vienāds ar c tikai vienā izraudzītajā atskaites sistēmā. Jebkurā citā atskaites sistēmā , kura kustas attiecībā pret izraudzīto sistēmu ar ātrumu v, gaismas ātrumam jābūt vienādam ar c – v. Tas nozīmē, ja ir pareizs parastais ātrumu saskaitīšanas likums, tad pārejot no vienas inerciālas sistēmas citā, elektrodinamikas likumiem jāmainās tā, lai jaunajā atskaites sistēmā gaismas ātrums būtu vienāds nevis ar c, bet ar c – v. Pēc šī sprieduma tika konstatētas pretrunas starp elektrodinamiku un Ņūtona mehāniku, kuras likumi ir saskaņoti ar relativitātes teorijas principu. Radušās pretrunas varēja atrisināt pēc trim iespējamībām:
Pirmā : bijā jāatzīst, ka relativitātes principu nevar pievienot elektromagnētiskajām parādībām. Šādu viedokli izvirzīja holandiešu fiziķis un elektronu teorijas radītājs Hendriks Lorencs. Elektromagnētiskās parādības jau kopš Faradeja laikiem uzskatīja par procesiem, kas norisinās visur iekļūstošā vidē - „ pasaules ēterā ”, kurš aizpilda visu pasaules telpu.…
