Drošības un sadarbības organizācija Eiropā (EDSO) ir reģiona lielākā drošības organizācija ar 55 Eiropas. Centrālāzijas un Ziemeļamerikas dalībvalstīm.
Līdz 1995.gada 1.janvārim tā bija pazīstama kā EDSA – Eiropas drošības un sadarbības apspriede (Conference for Security and Cooperation in Europe). EDSO tika izveidota ar Helsinku Nobeiguma akta ( Final Act) parakstīšanu 1975.gada 1.augustā. Nobeiguma aktu parakstīja ASV, Kanāda un 35 Eiropas valstis, izņemot Albāniju. Helsinku nobeiguma akts nav saistošs starpvalstu līgums, bet gan politisku nodomu deklarējošs dokuments. EDSO ir starpvalstu organizācija, kuras izveidošanu noteica nepieciešamība mazināt NATO un Varšavas pakta saspīlējumu “aukstā kara” apstākļos.
1990.gada 21.novembrī Parīzē EDSO valstu vadītāji parakstīja Parīzes hartu jaunajai Eiropai ( The Charter of Paris for a New Europe), ar kuru tika deklarētas “aukstā kara” beigas. Parakstot Parīzes hartu, EDSO dalībvalstis apstiprināja savas saistības demokrātijas, cilvēktiesību un brīvā tirgus ekonomikas jomā.
EDSO pieejamā drošība ir vispusīga un kooperatīva. Vispusīga tādā nozīmē, ka tā dalās ar plašu drošības klāstu diskutējamiem jautājumiem, ieskaitot ieroču kontroli, profilaktisko diplomātiju, uzticēšanās un drošības pasākumiem, cilvēktiesību interesējušiem jautājumiem, demokrātisms, vēlēšanu vērošana kā arī ekonomikas un vides drošība; un kooperatīva tādā ziņā, ka visām EDSO dalībvalstīm jābūt vienādiem statusiem, lēmumiem jābūt balstītiem uz vienprātību.
EDSO ir konferenču tipa organizācija, kad dalībvalstīm nedod drošības garantijas, bet nodarbojas ar valstu savstarpējās uzticības veicināšanu. EDSO darbība vairāk līdzinās institucionalizētam un pastāvīgam politiskajam dialogam, kam piemīt funkcionāli un strukturāli trūkumi. EDSO funkcionē tikai gadījumā, ja konfliktā iesaistītās puses ir gatavas kompromisam tām svarīgu interešu jomā. Nepieciešamo priekšnosacījumu trūkuma dēļ dalībvalstu teritorijā - no Vankūveras līdz Vladivostokai – EDSO nespēj darboties kā reģionāla kolektīvās drošības sistēma. Viens no būtiskākajiem organizācijas trūkumiem ir tās instrumentu un mehānismu ierobežotais arsenāls, jo valstu konfliktsituācijās tā spēj piedāvāt vienīgi starpniecību.
Tomēr jebkurš EDSO sasniegums, it īpaši valstīm būtisku nacionālo interešu jomā, pelna augstu vērtējumu, jo tas gūts ilgstošu diskusiju un kompromisa rezultātā.
…
