1 Eiropas Ekonomiskās un Monetārās savienības vēsture
Eiropas ekonomiskā vēsture
1945-1959 gads.
Eiropas Savienība ir izveidota ar mērķi izbeigt biežos un asiņainos karus starp kaimiņvalstīm, kuri beidzās ar Otro pasaules karu. No 1950. gada Eiropas Ogļu un tērauda kopiena sāk ekonomiski un politiski apvienot Eiropas valstis, lai nodrošinātu ilglaicīgu mieru. Sešas valstis, kas to dibina, ir Beļģija, Francija, Vācija, Itālija, Luksemburga un Nīderlande. Attiecībās starp austrumiem un rietumiem 1950. gados valda aukstais karš. Ungārijā izcēlušos protestus pret komunisma režīmu 1956. gadā apslāpē padomju tanki. Bet jau nākamajā 1957. gadā Padomju Savienība izvirzās kosmosa iekarošanas sacīkšu priekšgalā, palaizdama pirmo mākslīgo Zemes pavadoni Sputņik-1. Tajā pašā 1957. gadā ar Romas Līgumu tiek nodibināta Eiropas Ekonomikas Kopiena (EEK), citiem vārdiem, “kopējs tirgus”.[3]
1960-1969 gads.
1960. gados rodas “jauniešu kultūra” līdz ar tādām grupām kā The Beatles, kas piesaista milzīgus pusaudžu fanu pūļus, kur vien tā parādās, tādējādi palīdzot stimulēt kultūras revolūciju un paplašinot plaisu starp paaudzēm. Tas ir labvēlīgs laiks ekonomikā, par ko jāpateicas arī apstāklim, ka ES valstis savstarpējā tirdzniecībā pārstāj iekasēt muitas nodokļus. Tās arī vienojas kopīgi kontrolēt pārtikas ražošanu, lai tagad nevienam vairs netrūktu pārtikas, un drīz vien pat rodas lauksaimniecības produktu pārprodukcija. 1968. gada maijs kļūst pazīstams ar studentu nemieriem Parīzē, un daudzas pārmaiņas sabiedrībā un uzvedībā turpmāk saistās ar tā saukto “68. gada paaudzi”.[3]
1970-1979 gads.
Eiropas Savienībai 1973. gada 1. janvārī pievienojas Dānija, Īrija un Apvienotā Karaliste, palielinot dalībvalstu skaitu līdz deviņām. Īsais, bet nežēlīgais arābu un izraēliešu 1973. gada karš noved pie enerģētikas krīzes un ekonomiskām grūtībām Eiropā. Līdz ar Salazāra režīma gāšanu Portugālē 1974. gadā un Spānijas ģenerāļa Franko nāvi 1975. gadā pienāk gals pēdējām labējā spārna diktatūrām Eiropā. Reģionālās politikas ietvaros ES sāk pārskaitīt lielu naudu darbavietu un infrastruktūras radīšanai nabadzīgos apgabalos. Eiropas Parlaments palielina savu ietekmi ES lietās, un 1979. gadā pirmo reizi visi pilsoņi var ievēlēt Parlamenta locekļus tiešās vēlēšanās.[3]
…
