1948. gadā vairāk nekā 750 politiķu no 16 valstīm, Eiropas apvienošanās piekritēju, sapulcējās Hāgā Eiropas kongresā, kuru bija organizējis polis Juzefs Retingers. Kongresa dalībniekus, tai skaitā tādus plaši pazīstamus politiķus kā Roberts Šūmans, Alsids de Gasperi, Pols Anrī Spāks un Kondrāts Adenauers, bija iedvesmojis Vinstons Čērčils, kas ieteica radīt „Eiropas Savienotās Valstis”.
Kongresa dalībnieki, balstoties uz kara laikā gūto pieredzi, iestājās par saprašanās veicināšanu starp Eiropas tautām. Tā bija Eiropas kustības dzimšanas stunda. To iezīmēja pretrunas starp federālistiem un unionistiem, kuru strīda centrā bija jautājums par atteikšanos no suverenitātes nacionālajā līmenī par labu Eiropas līmenim. Hāgā sanākušie politiķi aicināja Eiropas valstu valdības izveidot politisku un ekonomisku savienību, Eiropas Parlamentu, kā arī cilvēktiesību tiesu. Hāgas kongresa uzsaukuma rezultātā 1949.gada 5. maijā tika izveidota Eiropas Padome.
Eiropas Padome ir politiska starpvaldību organizācija, kas, atšķirībā no Eiropas Savienības, kur ir 25 dalībvalstis, aptver 46 plurālistiskas demokrātijas, to skaitā 15 Centrālās un Austrumeiropas valstu. Tā ir vecākā un plašākā Eiropas brīvo un demokrātisko valstu starpvalstu organizācija. Eiropas Padome ir patstāvīga institūcija, kura nav saistīta ar Eiropas Savienību ne tiesiskā, ne organizatoriskā ziņā. Tā ir skaidri nošķirama no Eiropas Savienības valstu un valdību vadītāju padomes un no Eiropas Savienības Padomes. Vadības funkcija kopējās Eiropas Savienības ārpolitikas un drošības politikas ietvaros pieder Eiropas Padomei. To veido dalībvalstu valdības un šo valstu galvas, kā arī Komisijas prezidents.
…