Eiropas Savienības institūcijas kā starptautiskas organizācijas sastāvdaļas jau rada šaubas par demokrātisku principu ievērošanu pašos pamatos. Demokrātijas tradīcijām valstīs ir samērā ilga vēsture, taču ES mēģinājums pacelt demokrātiju pārnacionālā līmeni ir pirmais. Valstīs, kurās ir samēra jaunas demokrātijas tradīcijas, kā tas ir arī lielā daļā jauno ES dalībvalstu jau ir demokrātijas deficīta problēmas to iekšienē, līdz ar to apšaubāms kļūst jautājums, vai būtu iespējams to veiksmīgi nodot ES institūcijām. Pašā ES tiešās vēlēšanās Eiropas Parlaments tiek ievēlēts tikai kopš 1979. gada, kas norāda, ka paša ES demokrātijas tradīcijas nav nostabilizējušas.
Tiek daudz runāts par to, ka ES lielais birokrātiskais aparāts ir noslēgta nepārredzama vide, kurā trūkst leģitimitātes un sasaistes ar Eiropas pilsoņiem. Rakstot šo darbu centīšos pārbaudīt apgalvojumu: “Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas demokrātijas deficīta pamats ir meklējams neveiksmīgi izvēlētā pārvaldes struktūrā.”
Sākumā centīšos apskatīt katru institūciju atsevišķi, tā meklējot, kādos procesos parādās demokrātijas deficīts. Tālāk apskatīšu, kas ir demokrātiskais deficīts. Darba noslēgumā demokrātijas deficīta problēmas attiecināšu uz šīm ES institūcijām, no tā izdarot konkrētus secinājumus par demokrātijas deficīta avotu šajās ES institūcijās.…