Eiropas politiskā attīstība 16.-18.gadsimtā

Paraugs visai Eiropai bija franču apgaismotāji, kuri nesaistīja sevi ne ar kādu sabiedrisko kārtu un darbībā un spriedumos, neņemot vērā visu savu patriotismu, vadījās vienīgi no ratio un kosmopolītisma idejas.
Līdz ar apgaismības sākumiem sociālās emancipācijas kustība Eiropā atgriezās pie kritiskā, uz šo pasauli orientētā humānisma, kas tiecas apstiprināt sevi. Pasaulīgā orientācija deva iespēju pārvarēt teoloģisko, konfesionālo un sholastisko kategoriju sistēmas robežas, atbrīvoties no autoritatīvās domāšanas un dogmatisko važām, balstīties uz uzticēšanos prātam. Šīs domāšanas revolūcijas filozofiskais pamats bija franču racionālisms un angļu empīrisms, kas balstījās uz induktīvo metodi (vispārēju likumu formulēšanas, sistematizējot atsevišķus eksperimentus un novērojumu) un uzskatīja par primāro izziņas avotu nevis reflektīvo prātu, bet ar sajūtām pastarpināto pieredzi.
Šī garīgā kustība, kuras priekšgalā atradās intelektuālā elite, pateicoties tās ideju plašai popularizācijai, pārtapa par vispārēju pasaules uzskatu. Tās vadmotīvs bija prāts kā regulatīvais princips visās dzīves sfērās. Prāts, drosme kritizēt, garīgā brīvība un reliģiskā tolerance tika pretstatīta tradīcijai, ticības dogmām, baznīcas un valsts autoritātei, tikumiskajiem un kārtu aizspriedumiem. Progresu, brālību (kosmopolītisms, brīvmūrniecība), personisko laimi un vispārējo labklājību bija jāgarantē cilvēka saprātīgajai un garīgajai audzināšanai, viņa humānistiskai izaugsmei. …