Sākotnējā ideja, dibinot valstu apvienību, kas tagad kļuvusi par Eiropas Savienību, bija Eiropas politiskās un ekonomiskās situācijas pārveidošana pēc Otrā pasaules kara un līdzīgu notikumu atkārtošanās novēršana, iesaistot Vāciju savstarpējās ekonomiskajās attiecībās tik cieši, lai vēlāk, iespējamas varas maiņas gadījumā, tā nespētu pavērsties pret pārējām Eiropas valstīm. Sākotnēji tika izveidota tirdzniecības ūnija, kas vēlāk pārrauga Eiropas Kopienā, un tad Eiropas Savienībā, apvienojot paralēli ekonomiskajām, arī politiskās intereses.
Politiskais klimats pēc 2.Pasaules kara bija labvēlīgs Rietumeiropas vienotībai, ko daudzi uzskatīja par alternatīvu ekstrēmajām
nacionālisma formām, kas tikko jau bija izpostījušas kontinentu.]Viens no pirmajiem sekmīgajiem priekšlikumiem Eiropas integrācijai bija 1951. gadā par Eiropas Ogļu un tērauda kopienas izveidošanu. Tā mērķis bija apvienot kontroli pār dalībvalstu, galvenokārt Francijas un Rietumvācijas, ogļu un tērauda industrijām. Galvenā doma bija, ka, apvienojot kontroli pār galvenajām stratēģiskajām nozarēm, karš dalībvalstu starpā vairs nebūtu iespējams. Kopienas dibinātāji deklarēja to kā "pirmo soli uz federālu Eiropu". Citas dibinātājvalstis bija Itālija un trīs Beniluksa valstis Beļģija, Nīderlande un Luksemburga.
Vēl divas kopienas tika nodibinātas 1957. gadā: Eiropas Ekonomikas kopiena (EEK), kas iedibināja muitas savienību un Eiropas Atomenerģijas kopiena sadarbībai atomenerģijas attīstībai. 1967. gadā Apvienošanās līgums izveidoja vienotu šo triju kopienu institūciju, ko nosauca par Eiropas Kopienām, vai biežāk vienkārši par Eiropas Kopienu (EK).…
