Visbiežāk Eiropas Savienības (ES) vēstures sākumu dažādos informācijas avotos saista ar Eiropas Ogļu un tērauda kopienas izveidošanu. Taču vai šī ideja radās politiķu prātos nejauši? Ikviens starptautiskās politikas speciālists apgalvos pretējo, jo starpvalstu attiecībās loģika un pragmatisms jeb izdevīgums ir galvenais virzītājs.
Pēc Pirmā pasaules kara beigām Eiropas valstis sāka domāt par kolektīvo drošību savienības paspārnē. Taču Eiropa tika ierauta vēl smagākā – Otrā pasaules kara virpulī. Pirmā pasaules kara pieredze apliecināja, ka, izslēdzot kādu valsti no līdzdalības starptautiskajos politiskajos procesos, tā var kļūt par nekontrolējamu agresoru, kā tas notika ar Vāciju pirms Otrā pasaules kara sākuma. Tādēļ Eiropas valstu vēlēšanās veidot tādas attiecības, kuras novērstu konfliktu un jaunu karu izcelšanos, bija vēl lielāka.
Kara laikā cilvēku prātus nodarbināja Eiropas nākotnes vīzijas. Viens no dedzīgākajiem vienotas Eiropas aizstāvjiem bija Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils, kurš savās runās uzsvēra Eiropas valstu sadarbības nepieciešamību. Tādēļ politiķi uzskatīja, ka Eiropā jāveido tādas attiecības, kuru pamatā būtu vienojošas intereses un mērķi. Protams, ka visas valstis bija ieinteresētas kara seku likvidēšanā un valstu atjaunošanā un tādēļ ekonomiskie apsvērumi, kuri cieši savijušies ar drošības interesēm, lika pamatu Eiropas ekonomiskai sadarbībai, kura jau vēlāk pārtapa ciešā integrācijā.…