Katrai valstij ir sava unikālā vēsturiskā attīstība, kas veidojas saskaņā ar tās tradīcijām. Tajā pašā laikā visas valstis darbojas starptautiskā arēnā, veicot tirdzniecību un investīciju darījumus. Kapitāls pārplūst no vienas nozares citā, no vienas valsts citās valstīs – notiek nepārtraukta mijiedarbība.
Lai būtu iespējams darboties pasaules tirgū, ir nepieciešama kopēja nauda vai arī citi materiāli labumi, kurus atzītu pārējās valstīs.
Katra valsts grib būt neatkarīga un dzīvot saskaņā ar savām tradīcijām, cilvēki grib turēt rokās naudu.
Dažādu valstu naudas vienību esamība nosaka nepieciešamību noteikt ō vienību savstarpējo maiņas kursu, kā arī izvēlēties realizējamo valūtas režīmu. No šīs izvēles būs atkarīga valsts ekonomiskā stabilitāte un attīstības nākotne.
19. un 20.gadsimta sākumā valūtas apmaiņa notika, balstoties uz Zelta Standartu. Zelta rezerves katra valsts fiksēja savā valūtā un garantēja iespēju valūtu apmainīt pret zeltu. Apmaiņas kursu noteica, salīdzinot valūtu un zelta rezerves. Šāds valūtas tirgus nebija izdevīgs darījumu veikšanai, tāpēc ka zelta rezerves valūtā praktiski nemainījās. Lēno attīstības tempu dēļ pirms tam nebija pilnveidojusies telekomunikāciju sistēma, un līdz ar to cits valūtas kursu noteikšanas mehānisms nevarēja pastāvēt.
Valūtas tirgus stabilitāte ir labvēlīga gan biznesam, gan valstu ekonomikas sistēmām. Tas ļauj prognozēt nākotni un plānot ilgākā laika periodā, kas savukārt palielina biznesa stabilitāti un samazina valūtas riskus.
Zelta Standartam bija arī daudz trūkumu:
Valstīm vajadzēja lielas zelta rezerves, kas savukārt bija ekonomiski neizdevīgi;
Jebkura valsts varēja atteikties no valūtas apmaiņas pret zeltu vai arī pārvērst zelta rezerves savā valūtā;
Zelta kustība bija saistīta ar lieliem papildu izdevumiem.…
