Manas domas par eitanāziju.
Manuprāt, eitanāziju Latvijā nevajadzētu pieļaut. Tā vietā būtu jāveic ļoti laba paliatīvā aprūpe un jānodrošina, ka pacients necieš sāpes. Esmu pārliecināts ,ka cilvēki negrib mirt un līdz pēdējam brīdim tic brīnumam. Vienmēr pastāv arī neliela iespēja kļūdīties, tāpat kā pastāv iespēja ,ka var notikt brīnums.
Cilvēkam jāciena dzīve, jācīnās par to un jāpriecājas par katru dienu , kas nodzīvota. Manuprāt, eitanāziju (rakstot šo vārdu, tirpas skrien pār kauliem – runājam taču par slepkavību!) vajadzētu atļaut tikai gadījumā, kad cilvēks ir saņēmis viskvalitatīvāko viņam nepieciešamo ārstēšanu. Un vienīgi tajā brīdī, kad vairs nav nekā, kas spētu palīdzēt, var piesaukt šo vārdu...
Taču tas būtu nepareizi, ja es to teiktu pilnīgi viennozīmīgi , katrs gadījums ir savādāks. Varētu atļaut cilvēkam izvēlēties savu nāvi, ja dzīvošana dēļ kādas traumas vai slimības rada mokas. Bet ko darīt ar cilvēku, kas jau, piem., mēnesi ir gulējis komā? Viņam netiek dota izvēle, bet šī cilvēka radiem gan. Vai citi cilvēki (pat radi) ir tiesīgi izlemt par kāda cita cilvēka nāvi? Par šādiem gadījumiem, uzskatu, ka atbildību valstij vajadzētu uzņemties valstij, izstrādājot precīzu likumu, kas nosaka kādos gadījumos veicama eitanāzija, jo radi radušos situāciju nevar novērtēt, viņu emocijas ņem virsroku.
Taču eitanāzija ir ļoti sarežģīts jautājums un uzskatu, ka katram cilvēkam ir tiesības izvēlēties. Tas ir pārbaudījums, kas ne katram ir pa spēkam.
…