Secinājumi.
1. Kopumā par šo laika periodu un Kārļa Ulmaņa ieguldījumu Latvijas saimnieciskajā politikā literatūrā ir diezgan pretrunīga informācija. Viņš tiek gan slavēts, gan pelts. Piemēram, šis citāts viņa valdīšanas laiku raksturo ļoti pozitīvi:
„Autoritārās valdības laikā Kārlis Ulmanis izdarīja plašas reformas visās nozarēs. Likvidēja saimniecisko krīzi, gandrīz izbeidza bezdarbu un nodrošināja strādniekiem liekāku izpeļņu. Nostādīja lauksaimniecību uz drošiem pamatiem, ar garantētām cenām un tirgus pārkārtošanu nodrošināja lauksaimniecības ražošanas atmaksāšanos. Novērsa deficītu valsts budžetā un ievadīja nodokļu taisnīgu sadalīšanu. Tāpat centās panākt iespējami taisnīgu tautas ienākumu sadali.”
Ir grūti spriest par to, kā ir bijis patiesībā, jo, kā jau minēju, informācija ir pretrunīga.
2. Ulmaņa diktatūras laikā tika gūti neapstrīdami panākumi lauksaimniecībā un valsts saimniecības izveidošanā, tomēr, gribēdams tautai palīdzēt un sagādāt tai labāku nākotni, viņš īstenībā atņēma tai pašlemšanas tiesības, privātsaimniecību lielā mērā pakļāva valsts kontrolei un daļēji pārvērta valsts saimniecībā.
3. Tomēr šai politikai trūka stabilitātes, kas ir pirmais priekšnosacījums, lai saimnieciskā dzīve varētu sekmīgi attīstīties. Valdība gan sākumā bija domājusi ieviest plāna saimniecību, bet no šī nodoma nekas neiznāca, un saimnieciskā politika mainījās gandrīz vai no dienas dienā, arvien kaut ko grozot un pārveidojot. Svārstīga un nenoteikta bija ne tikai valdības saimnieciskā politika, bet arī tautas saimniecības paši juridiskie pamati. Strauji pieauga atļauju sistēma: nevienu uzņēmumu ar laiku vairs neviens nedrīkstēja nedz uzsākt, nedz paplašināt, nevienu kooperatīvu organizāciju dibināt, nevienu biedrību organizēt un vēlāk pat Latvijas pilsonis nevarēja sev nodarbošanās lauku brīvi izvēlēties, neiegūstot kādas iestādes atļauju. Bet atļauju sistēma ir tā, kas arvienu paver plaši vārtus ierēdņu patvaļībām un korupcijai. Tā ar likumu bija ieviesta bezlikumība.
4. Pieaugot valsts uzņēmumu skaitam, pieauga arī saimnieciskās dzīves diriģēšana no valsts, kas centās noteikt, „ko, kā un kas ražos”. Šo diriģēšanu valsts centās veikt gan tieši ar savām ministrijām, gan ar saviem uzņēmumiem, gan arī ar kamerām un to biedrībām. Sevišķi nozīmīga Latvijas saimniecībai kļuva ražošanas faktoru – kapitāla un darba diriģēšana. Tie vairs neplūda uz tām tautsaimniecības nozarēm un uzņēmumiem, kur tie varēja būt visproduktīvākie, labāk apmaksātos un visvairāk celtu tautas ienākumu un dzīves līmeni, bet gan turp, kur valdība to norādīja. Rezultātā rūpniecības neto produkcija pieauga gausāk nekā rūpniecībā nodarbināto strādnieku skaits, kas nozīmēja, ka rūpniecības produktivitāte šai laikā ir nevis augusi, bet samazinājusies.
…
