IEVADS
Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados notiekošie procesi Latvijas ekonomikā ir neseni, bet ne katram zināmi. Arī manas zināšanas par šo laika periodu ir necilas, tāpēc izvēlējos izzināt šo tēmu sīkāk.
Ekonomiskā sistēma ir saimnieciskās dzīves organizācija valstī. Ir tradicionālā, brīvā tirgus, komandekonomikas un jauktās ekonomikas ekonomiskās sistēmas. Katru šo sistēmu raksturo vairākas pazīmes – īpašumtiesības, veids kā tiek pieņemti lēmumi, veids kā sadala resursus u.c.
No vēstures zināms, ka Latvijā pirmās brīvvalsts laikā no 1920. līdz 1940. gadam, valstī bija jauktā ekonomikas sistēma, kuru pēc Latvijas okupācijas un iekļaušanas PSRS sastāvā nomainīja komandekanomika jeb plānveida ekonomika. Pāreja no plānveida uz jaukto ekonomiku notika 90-tajos gados - laikā, kad Latvija atjaunoja neatkarību.
Mana darba mērķis ir iepazīt ar ekonomisko reformu saistītos pārkārtojumus un izpētīt kādu ietekmi tie atstāja uz Latvijas tautsaimniecību, bet, lai notikušie procesi būtu labāk saprotami, vispirms aprakstīšu plānveida ekonomikas laikus Latvijā.
1. PLĀNVEIDA EKONOMIKAS IETEKME UZ LATVIJAS TAUTSAIMNIECĪBU
Plānveida ekonomika ir ekonomiskā sistēma, kurā visus lēmumus par ražošanu, maiņu, sadali un patērēšanu pieņem valsts. Raksturīgākās plānveida ekonomikas iezīmes ir:
galvenā īpašuma forma - sabiedriskais jeb valsts īpašums;
valsts komandē ražotāju - ko ražot, cik ražot, kā ražot un kam ražot;
valsts nosaka cenas visām precēm un pakalpojumiem;
atalgojumu strādājošie saņem atbilstoši valsts noteiktajiem normatīviem;
ražotājs strādā pēc gatava plāna;
aizliegta privātā uzņēmējdarbība;
ekonomikas sistēma atrodas savrup no citām ekonomikas sistēmām - apzināti norobežojas.
Plānveida ekonomikas galvenie trūkumi ir kļūdas plānošanā, elastības un stimulu trūkums ražošanas un tehnikas progresam, strādājošo neieinteresētība sava darba rezultātos. …
