………Cilvēks veidojas tāds, kāds vēlas būt…kādu viņš sevi uztver…cilvēks ir vienīgi tāds, par kādu viņš kļūst… ( Ž. P. Sartrs )
Eksistenciālisma pirmais princips ir subjektivitāte. Tas nozīmē, ka cilvēks vispirms veidosies tāds, kāds vēlēsies būt un būs par sevi atbildīgs. Mēs gribam būt tādi, lai piederētos savam laikam, apkārtējai sabiedrībai, lai mūs pieņemtu, lai neatstumtu. Bet reizēm šī subjektivitāte mūs iedzen strupceļā – mums ir jāizvēlas starp sevi un sabiedrību. Jāizvēlas tādā nozīmē, ka pastāv iespēja, ka tāds, par kādu tu būsi izveidojies, sabiedrībai – baram tu nebūsi pieņemams. Taču cilvēks ir par sevi atbildīgs, viņš ir atbildīgs par to, kādu viņš sevi piedāvā apkārtējiem. Un tur vairs nav vainojami nekādi blakus apstākļi, tikai cilvēka paša brīvā izvēle. Jo vienmēr pastāv iespēja būt citādam – būt tādam, kāds tu neesi, jo tu taču esi izdarījis savu izvēli. Kāpēc to neizdarīt citādi…
Šīs dzīves izvēles priekšā esam mēs visi, mēs izvēlamies, tad šaubāmies, tad atkal izvēlamies, pārdomājam…dzīvojam… tad atkal kas notiek, un mēs no jauna nonākam pie jautāšanas sev – kur ir manas dzīves jēga? Vai tas, ko un kā es daru, tiešām ir labais? Vai tā ir pareizi? Un, ja uz kādu no jautājumiem sevī atklājam negatīvu atbildi, rūpīgi uzceltais “ kāršu namiņš ” salīgojas.
Eksistenciālā patiesība saistās ar dzīves jēgas meklējumiem. Dzīves jēga ir viena no dominējošām cilvēka eksistencē. Jēga ir dzīves pamatā, tā virza mūsu esamību, tā katrai situācijai un katram notikumam, kas ar mums atgadās, piešķir kaut kādu noteiktu formu un attaisno to. Diemžēl ( vai – par laimi ) universāla dzīves jēga nepastāv. Tā ir katram jāatrod pašam, un, kas patiesībā ir būtiskākais – katrai situācijai ir sava jēga, un, manuprāt, tikai liekot kopā šos mozaīkas gabaliņus, šo lielo Jēgu katrs sev var izsecināt. …
