Eksistenciālisms un Albērs Kamī

Katram laikmetam un gadu simtam ir raksturīga sava domāšanas kultūra un izvirzītās domas mērķis. Vienus nodarbina pirmvielas problēma, citus jautājumi par tikumību un to, kas ir labais, vēl kāds jautā par eksistences jēgu, vai pat apšauba pašu eksistenci. Nenoliedzami, kopš pašiem filozofijas pirmsākumiem, atskatoties uz Indijas un Ķīnas domāšanu, secinām, ka tā ir nesaraujami saistīta ar cilvēka reliģisko domāšanu un uztveri, līdz dažbrīd rodas grūtības šo robežu vispār saskatīt.
Eksistenciālismam nepiemīt tieša saikne ar kādu reliģisko domāšanas sistēmu. Un tomēr. Tas uzdod svarīgākos jautājumus vispiemērotākajā brīdi, jo jāatceras vēsturiskais fons tā rašanās brīdī – 20.gs.sākums, kas tiek saistīts ar Martina Heidegera vārdu.
Šajā darbā neiedziļināšos eksistenciālisma kopējā domas virzībā, bet strikti vadoties pēc tā, ko mums atklāj A.Kamī kā personība un kā cilvēks, kurš caur saviem darbiem meklē atbildes uz daudziem jautājumiem, tostarp arī neatbildamiem, turklāt šie jautājumi ir aktuāli vēl šobrīd, kad mūs no autora šķir vairāki gadu desmiti.
Darba ietvaros īsi ieskatīšos autora biogrāfijā un tās ciešajā sasaistē ar Kamī darbos aplūkotajām problēmām, caur ko viņš kļuva zināms un populārs plašākai lasītāju auditorijai, jo tieši izprotot vidi un notikumus, no kuriem cilvēks ir nācis, ir iespējams pilnvērtīgi uztvert viņa domas virzību, neizdarot aplamus un pārsteidzīgus spriedumus. Turklāt lasītāja izpratne par darbā pausto, ne tikai var, bet arī krasi atšķiras no tā, ko mums ir vēlējies atklāt pats autors. Tieši tādēļ šim darbam pievienoju savas pašas pārdomas un asociācijas par “Svešinieku” un “Mēri”. …