Elektronisko norēķinu atnākšana Latvijā notika 1992. gada jūnijā. Sākumā šo pakalpojumu varēja izmantot ārzemju tūristi un biznesmeņi, kas varēja lielākajās Latvijas viesnīcās, kazino un valūtas veikalos norēķināties ar maksājumu kartēm. Bet šī sistēma darbojās sarežģīti un laikietilpīgi salīdzinot ar sistēmām, ar kādām esam pieraduši strādāt mūsdienās. Saņēmot no personas kredītkarti (sākumā tika pieņemtas tikai Eurocard/Mastercard kartes), valūtas veikala pārdevējs zvanīja datoru centram, kas 15 sekunžu laikā(visai teorētisks laika apjoms) no starptautiskā tīkla saņēma informāciju par konkrēto karti un tās īpašnieku. Tad pārdevējs izrakstīja rēķinu, ko nosūtīja datoru centram, kas tad tālāk sazinājās ar zviedru partnerfirmu, kura nodarbojās ar starptautiskajiem norēķiniem. Tālāk ārzemju pircēja banka pārskaitīja naudu uz kādu no Latvijas bankām, kas savukārt to ieskaitīja valūtas veikala rēķinā. Šī sistēma nebija no vienkāršajām.
Nākošais galvenais solis attīstības virzienā notika precīzi 1993. gada 6. decembrī, kad ne tikai Latvija, bet arī citas 53 pasaules valstu kredītiestādes pieslēdzās pasaules banku norēķinu sistēmai SWIFT. Tas gan tieši un uzreiz neatviegloja kredītkaršu īpašnieku dzīvi. Tālākajiem loģiskajiem soļiem vajadzēja būt pašmāju karšu izveidošanai un iespējai līdzekļus izņemt no kartes ar kādas palīgierīces palīdzību. 1993. gada vasarā Latvijā tika ieviests Rīgas komercbankas un SWH kopprodukts – Latkarte (nevis magnētiskā, bet čipkarte, kas savukārt bija liels saniegums), šī karte gan pildīja tikai maksājuma kartes uzdevumus. Parādījās arī Zemes bankas degvielas kredītkartes, ar kurām varēja norēķināties Latvijas naftas degvielas uzpildes stacijās, gan Bankas Baltija kredītkarte Baltkarte, ar kuru gan nebija iespējama skaidrās naudas izņemšana, bet uz kuras toties greznojās īpašnieka foto.…
