Kas ir mūsu lielākā vērtība? Tie ir mūsu bērni. Ja bērns ir slims, tad mēs esam gatavi atteikties no daudzām sev svarīgām lietām, lai tikai viņš kļūtu vesels. Vieglāk ir no slimībām izsargāties nekā cīnīties ar sekām. Mums pieaugušajiem ir jāprot savus bērnus pasargāt, un kas ir vēl svarīgāk, jāiemāca viņiem pašiem sargāt sevi.
Slimību profilakses mērķis ir izvairīties no problēmām vai arī ja tādas rodas, iespējami mazināt.[4]
Šoreiz gribu parunāt par apdeguma traumu un konkrētāk par elektrotraumu, jo katru dienu Latvijā kāds bērns iegūst apdeguma traumu. Visvairāk to ir mazbērna periodā, tas ir no1 līdz 3 g.v., taču elektrotraumas iegūst bērni pirmsskolas un skolas vecumā. Lai tas nenotiktu mums viņiem ir jāiemāca kā ar elektrību apieties un kā sevi pasargāt.
2.4 Pirmsskolas vecumposma bērnu psihiskās attīstības raksturojums
Šajā periodā raksturīga liela kustību aktivitāte un 4-7 gadu vecumā bērna domāšana no atdarināšanas pāriet uz loģisko spriestspēju. Attīstās spējas domāšanas procesā atgriezties atpakaļ pie iepriekš izdomātā un paredzēt turpmāko darbību. Uzzinot jaunu jēdzienu notiek jaunu zināšanu ienākšana, veco priekšstatu nomaiņa ar jauniem, bērni mācās veidot lietu kopsakarības- pazīt lietas un situācijas pēc to būtiskajām pazīmēm. Pirmsskolas vecuma bērniem ir raksturīga uzskatāmi konkrētā, kā arī tēlainā domāšana, jo iztēle bērnībā ir vislabāk attīstītais izziņas process. Šajā vecumā bērni turpina apgūt saskarsmes prasmes un iemaņas ar pieaugušajiem un vienaudžiem, apgūst saskarsmes normas un etalonus. Pieaugušais ir galvenā autoritāte, paraugs ko atdarināt no kura gūt izpratni par lietu norisēm, par morāles normām, par sevi.…