Emociju regulācijas attīstība. Piesaistes neiropsiholoģiskie mehānismi

Psiholoģijā pastāv pārliecība, ka cilvēka uzvedību nosaka vide un iedzimtība, tomēr salīdzinoši neproporcionāli tas tiek izskaidrots praksē. Neskatoties uz to, vai cilvēks ienāk pasaulē kā „tabula rasa”, ko apraksta dzīve, vai kā ideāls dabas konstrukts, ko „sabojā” vecāki, skaidrs ir viens, interese izskaidrot cilvēku ir gan psihologiem, gan biologiem, neirologiem un filozofiem – visiem, kas par savas dzīves uzdevumu izvēlējušies izprast cilvēka psihosociālbioloģisko struktūru. Cilvēkam, kas uz psiholoģiju skatās no malas, varētu šķist, ka šī zinātne ir pārāk teorētiska un tās pieņēmumi ir praktiski nepamatoti. It sevišķi, salīdzinot ar medicīnu, kur viss ir skaidri novērojams, ietekmējams, paredzams. Piemēram, cilvēka fiziskā augšana, attīstība. To, kā bērniņš aug, pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, mēs varam novērot mātes miesās jau tad, kad viņš ir tikai 6-8 nedēļas vecs. Mēs varam sekot viņa attīstībai visas grūtniecības laikā, paredzēt vai viņam nebūs kādi fiziski defekti gēnu mutācijas dēļ, un, ja viņš guļ nepareizi, apgriezt ar galvu uz leju. Arī piedzimstot ir skaidrs, ka bērniņam ir jābūt paēdušam, sausumā un siltumā, pretējā gadījumā sekas ir paredzamas. Bet vai ar to pietiek? Vai pietiek ar to, ka bērns ir paēdis, bet netiek apmīļots? Kur beidzas bioloģija un sākas psiholoģija? Kā veidojas bērna psiholoģiskā izpratne par fizisko pasauli un ko tas viņam nozīmē? Vai psiholoģisko attīstību var izskaidrot bioloģiski? Uz šiem jautājumiem atbildes meklējumi turpinās.