Ēnu ekonomikas pētījumiem ir vismaz trīsdesmit gadu vēsture, tomēr vēl aizvien ir apspriežams jautājumi par politikas rīkiem, lai cīnītos pret ēnu ekonomiku. Primārais cēlonis ir nespēja vienoties par metodēm ēnu ekonomikas ierobežošanai ir tas, ka trūkst vienotas pieejas termina “ēnu ekonomika” lietojumos. Visbiežāk tiek izmantota definīcija, kas aptver visus Nacionālo kontu sistēmā ieviesto ēnu ekonomikas darījumu sadalījumu: ēnu ekonomika ir iekšzemes kopprodukts, kas nedeklarēšanas un/vai nepilnīgas deklarēšanas rezultātā nav uzskaitīts oficiālajā statistikā.
Lai valsts realizētā ekonomikas politika būtu efektīva, jāizmanto piemēroti rīki cīņā pret ēnu ekonomiku. Politika, kas veidota, balstoties uz informāciju, kurā nav ņemtas vērā ēnu ekonomikas īpatnības, var stabilu ekonomikas līdzsvaru pārvērst nestabilā, kuras raksturīgā pazīme ir stagflācija. Pastāvot pieaugošam ēnu ekonomikas sektoram, kurš neatspoguļojas statistikā, šķietamas problēmas pareizs (balstoties uz nepilnīgu informāciju) politisks risinājums var tikt transformēts reālā ekonomikas problēmā.
Viens no izplatītākiem uzskatiem ir, ka, samazinot nodokļu likmi (palielinot ar nodokļiem neapliekamo ienākumu minimumu), var panākt ēnu ekonomikas apjoma ierobežošanu. Te ir divas piezīmes:
- ja sociālās apdrošināšana vai sistēmas izmaiņu rezultātā, ienākumi mājsaimniecībām pieaug par salīdzinoši nelielu daļu, tad motivācija iesaistīties ēnu ekonomikas darījumos var arī nemazināties;
- ienākumu pieaugums uz sociālās aizsardzības sistēmas rēķina var nesamazināt motivāciju darboties ēnu ekonomikā, ja netiek vienlaikus pastiprināta kontrole vai netiek pārskatīta esošā sodu sistēma.
Taču Latvijā neskatoties uz lielu ēnu ekonomikas apjomu, nodokļus palielina, kas neapšaubāmi palielinās ēnu ekonomikas izaugsmes tempus.…
