Bertolda Brehta režisora pieredze kļūst par būtisku posmu episkā teātra veidošanās procesā. Atšķirībā no vairākiem citiem avangarda virzieniem teātrī Brehts allaž saglabā drāmas kā literāra pamata būtisku nozīmi iestudējumā; teksta precīza interpretācija uzvedumā notiek ar citu izrādes elementu starpniecību. Episkā teātra teorijā un praksē novatoriskākais akcents ir teātra estētiskās un audzinošās funkcijas līdzāspastāvēšana. Brehts ar savu ‘nearistotelisko drāmu’ cenšas veidot skatītāju, kurš, nezaudējot emocijas, vienlaikus saglabātu distanci attieksmē pret notiekošo, spētu uztvert, novērtēt un izdarīt spriedumus par redzēto.1
Brehts nemitīgi cenšas pierādīt savas teorijas pamatideju – ar teātra palīdzībuir iespējams izprast un ietekmēt sabiedrību, izpētot attīstības likumsakarības un reproducējot tās uz skatuves.…