Jau senās Romas un Grieķijas filozofi savulaik sprieda, ka valstu spēja noturēties pretī ārējiem militāriem draudiem un piedzīvot iekšēju ekonomisko attīstību vai iedzīvotāju labklājības līmeņa uzplaukumu ir vairāk atkarīga nevis no atsevišķām sadrumstalotām nacionālām valstīm, bet drīzāk no šo valstu spējas sadarboties un integrēties vienotā veselumā. Lai arī kopš tā laika bija jāpaiet gadu simteņiem, pāri Eiropas zemēm bija jāplosās abiem Pasaules kariem, jāmirst cilvēkiem un jācieš smagi ekonomiskie satricinājumi, tomēr pēdējo nedaudz vairāk kā piecdesmit gadu laikā Eiropā valstu integrācijas jomā ir darīts vairāk nekā jebkad agrāk. Eiropas Savienība tagad ir kļuvusi par vienu no ietekmīgākajām ekonomikām pasaulē, kas nodrošina saviem pilsoņiem augstu dzīves līmeni un labklājību.
Ja politiskā integrācija Eiropas Savienības kontekstā arī vēl šodien ir relatīvi karstā kartupeļa lomā, ko valstis savās rokās apviļā, bet tā arī nesadūšojas uz nozīmīgiem soļiem, tad ekonomiskā integrācija ar savu iekšējo tirgu un atbalsta mehānismiem ir aspekts, kas simbolizē nacionālu valstu vienotības iespējas. Apvienojot visu 27 dalībvalstu tirgus vienā veselumā, Eiropas Savienība ir kļuvusi patērētāju skaita ziņa par lielāko tirgu pasaulē, kas savukārt dod visus nepieciešamos priekšnoteikumus uzņēmumu un līdz ar to arī atsevišķu valstu nacionālā kopprodukta izaugsmei. Nojaucot savstarpējās robežas, uzņēmējiem ir radīts 500 milj. patērētāju liels tirgus, kas ļauj attīstīt ražošanu, industrializēties un kāpināt peļņu. Taču tik milzīga apjoma noieta tirgus nenoliedzami ir kā magnēts arī citu valstu eksportētājiem: sevišķi Ķīnas un ASV, kas bez ES arī tiek uzskatītas par pasaules lielākajām un plaukstošākajām ekonomikām pasaulē. Lai nepieļautu iekšējo ražotāju spēju pavājināšanos, un ieplūstošais imports neapdraudētu nacionālo valstu sekmīgu attīstīšanos, Eiropas Savienība kā Pasaules Tirdzniecības organizācijas dalībniece ir paredzējusi arī virkni aizsargmehānismu globālās tirdzniecības laikmetā.…