Estētika- Mācība par skaisto mākslā, vidē, attiecībās, uzvedībā, par mākslu un māksliniecisko daiļradi; mācība, kas skaidro skaistā likumus un principus, arī mākslas un īstenības savstarpējās attiecības. Zinātne par pasaules izzināšanas un pārveidošanas estētiskajām likumsakarībām, par skaistā likumos balstītiem radošās darbības veidiem.
“Pedagoģisko terminu skaidrojošā vārdnīca” 50 lpp.
Estētika(no gr. Aisthēsis- sajūta)- zinātne par skaistumu, mākslu, daiļradi. Tā pētī mākslas un īstenības savstarpējās attieksmes, estētisko vērtību būtību un formas, kādās tā izpaužas dzīvē un mākslā, vispārīgos daiļrades principus, likumus, pēc kuriem attīstās māksla kā īstenības estētiskās atspoguļošanas veids.
Pieaugot sabiedrības vēsturiskajai praksei un cilvēku zināšanām, paplašinās to priekšmetu un parādību loks, kuri ir estētikas objekts, kā arī mainās priekšstati par šiem priekšmetiem un parādībām.
Visa estētikas vēsture ir divu tās galveno virzienu- materiālisma un ideālisma veidošanās un attīstības vēsture, kurā atspoguļojas progresīvo un reakcionāro spēku cīņa katrā sabiedrības attīstības posmā.
Ētikas kategorijas
Maksimāli vispārināti loģikas jēdzieni, kas atsedz estētikas zinātnes saturu un zinātniski vispārina īstenības ētisko savdabīgumu.
Vispārīgākās ētikas kategorijas: skaistums, skaistais, cildenums, zemiskais, neglītais, dramatisms, estētiskais mērs.
Cita kategoriju grupa- estētiskā gaume, estētiskā uztvere, estētiskais pārdzīvojums, estētiskai ideāls utt.
Pastāv estētikas grupa, kas vispārina daiļrades likumības un tāpēc attiecināma tikai uz mākslu.
Bez tam vēl estētika balstās uz tādām nozīmes un satura plašām dialektiskā un vēsturiskā materiālisma kategorijām kā, piemēram, saturs un forma, materiālisms un ideālisms, internacionālais, šķiriskais un vispārcilvēciskais utt.…
