Estētika

Dižrenesanse.

1490.-1527.gadi Itālijas mākslā bija vēl neredzēta pacēluma laiks, kaut gan šo periodu Itālijas vēsturē raksturo ekonomiska krīze un politiska novājināšanās.
Dižrenesansi Itālijā pārstāv tādi izcili mākslinieki kā Leonardo da Vinči, Rafaēls, Mikelandželo un Ticians. Šo četru meistaru daiļrade ir tik varena, ka tā aizēno visu citu šā perioda gleznotāju sasniegumus. Dižrenesanses mākslā cilvēka tēls kļūst par gandrīz vienīgo mākslas darbu objektu, šajā periodā pieaug Itālijas mākslai raksturīgais antropocentrisms. Cilvēks dižrenesanses svinīgajā reālismā tiek traktēts kā aktīvs varonis, kas cenšas pakļaut sev pasauli. Tāpēc agrīnās renesanses līdzsvaroto harmoniju pakāpeniski sāk nomainīt dižrenesanses dinamiskā harmonija.
Jau XV gadsimta otrajā pusē renesanses mākslā vērojama konsekventa pievēršanās gleznošanai no dabas, no modeļa. Iztēle tiek atzīta tikai kompozīcijas veidošana, bet risinājumā visas formas top par dzīves formu patiesiem atspulgiem. Taču dižrenesanses meistari iet tālāk.

…