Estētika – zinātne par vēsturiski nosacīto vispārcilvēcisko vērtību būtību, to radīšanu, uztveri, novērojumu un apgūšanu.
Mūsdienu estētika ir zinātne par nacionālo, šķirisko, vēsturiski nosacīto vispārcilvēcisko vērtību būtību, to radīšanu, uztveri, novērtējumu un apgūšanu. Tā ir filozofiska zinātne par vispārīgiem principiem pasaules apgūšanai saskaņā ar skaistuma likumiem cilvēku darba dzīvē un pirmām kārtām par īpatnībām, kas piemīt tēlainai pasaules apgūšanai mākslā, kur nostiprinās, izveidojas un augstāko pilnību sasniedz rezultāti, ko cilvēks guvis īstenības estētiskā apgūšanā.
Estētika savus secinājumus balsta uz materiālu, kas smelts no dzīvās mākslas prakses un tās izpratnes vēsturē, mākslas teorijā un kritikā. Ja nebūtu ziņu par mākslas izcelšanos un tās vēsturi, ja netiktu novērotas tās īpatnības, māksla pārvēstos par nedzīvu, sausu shēmu. Estētikai svarīgs ir „konkrētas vispārīgas” atziņas, tas ir, nevis tukšas abstrakcijas, bet vispārinājumi, kuros būtu ietverta visas pasaules mākslas pieredze.1
Estētika kā filozofijas sfēra savas aprises iegūst 18. gadsimtā, kad vācu filozofs Aleksandrs Baumgartens savā darbā “Pārdomas par poēziju” lieto šo vārdu, lai apzīmētu vienu no divām filozofijas daļām, kuras atšķiras ar izziņas procesu. Estētika, pēc Baumgartena ieskatiem, ir sfēra, kas balstās uz juteklisko izziņu un ir saistīta ar cilvēka sajūtām, savukārt loģika izzina abstraktas idejas. Baumgartens “atdzīvina” kādu līdz šim aizmirstu grieķu vārdu “aisthanomai”, kas nozīmē – “uztvert”…