Estētiskā audzināšana. Rotaļa

Terminu „estētika” (no gr. aisthēsis – sajūta, jūtas) pirmo reizi 1735. gadā lieto vācu filozofs racionālists A. Baumgartens, apzīmējot zinātni, kuras izcelsme rodama jau tālā senatnē, bet kuras saturs, struktūra, priekšmeta izpratne mainījusies laika ritumā līdz ar sabiedriski vēsturiskās prakses un cilvēka zināšanu vispārējo progresu. [6.]
Estētika – filozofiska zinātne par estētisko dabā, sabiedrībā, par materiālo un garīgo darbību, par kopējiem jaunrades principiem pēc skaistuma likumiem, par attīstības likumsakarībām un estētiskās apziņas funkcionēšanu, tai skaitā arī mākslas kā specifiskas dzīves attēlošanas formu. [V. Kincāns]
Plaši izplatīts vēl viens formulējums: estētika – zinātne par skaisto. Ekskurss estētikas vēsturē rāda, ka skaistais ir centrālā tēma, ar kuru ir saistīti visi strīdi vairāk nekā divu tūkstošu gadu ilgā estētikas attīstības ceļā. [5.]
Gadsimtiem ilgi teorētiķus interesē galvenokārt skaistais, bet pārējās estētiskās modifikācijas (cildeno, traģisko, komisko utt.) viņi aplūko kā skaistuma „momentus” vai vispār neatzīst to savstarpējo radniecību. [6.]
Skaistuma izjūta ir viena no vissenākajām kultūrizjūtām (S. Lasmane). Izsenis skaistais tiek saistīts ar saskaņu, kārtību. Visspilgtāk lietu harmonija vērojama dabā. Skaistuma pārdzīvojums ir visnepraktiskākā garīgās dzīves parādība. K. Dēķens uzsver, ka „dabā patīgai gribai maz darba. Putnu dziesmas, dabas krāšņumu, padebešu un zvaigžņu neviens netīko, par tiem tikai priecājas.” [1.]…