“Estētiskā gaume – cilvēka spēja saprast un novērtēt priekšmetu, dabas un sabiedriskās dzīves parādību estētiskās īpatnības. Estētiskā gaume izsaka īstenības, visas estētisko vērtību daudzveidības vērtējumu no to priekšstatu viedokļa, kas sabiedriskajā praksē cilvēkam izveidojušies par skaisto, neglīto, komisko, traģisko. Ja šādas vērtēšanas objekts ir mākslas darbi, šo spēju sauc par māksliniecisko gaumi.
Pretēji ideālistiem, kas estētisko gaumi uzskata par iedzimtu, par tādu, kas dota uz visiem laikiem, par intuitīvu spēju, un pretēji vulgārajiem materiālistiem, kas gaumi pieskaita cilvēka kā bioloģiskas būtnes fizioloģiski instinktīvajām spējām, marksistiski ļeņiniskā estētika to atzīst par cilvēka spēju, ko vēstures attīstības gaitā radījusi sabiedriskā prakse un pirmām kārtām radoša darbība ražošanā.
Estētiskajai gaume ir raksturīgs tas, ka tā parādās kā tiešs vērtējums atšķirībā, piemēram, no tāda teorētiska sprieduma par priekšmetiem un parādībām, par mākslas darbiem, kas izveidojies to uzmanīgas pētīšanas rezultātā. Tiešs, emocionāls apkārtnes vērtējums (patīk vai nepatīk) rāda, kādas estētiskas jūtas, pārdzīvojumu izraisa cilvēkā priekšmeti un parādības, mākslas darbi, vai tie sagādā cilvēkam estētisko baudu. Taču šāds vērtējums vēl nedod iespēju spriest par estētiskās gaumes kvalitāti, neliecina, ka šī gaume ir laba vai slikta. Laba estētiskā gaume nozīmē spēju gūt baudu no patiesi skaistā, nepieciešamību saskatīt un radīt skaistumu darbā un sadzīvē, cilvēka uzvedībā, mākslā.
Labas estētiskās gaumes pamats un nepieciešams priekšnoteikums ir attīstības estētiskās jūtas, kā arī mēra izjūta, formas un satura harmonijas izjūta, prasme saskatīt sabiedrisko parādību, mākslas darbu estētiskās vērtības. Estētiskā gaume ir cieši saistīta ar cilvēka vispārīgo kultūras līmeni, viņa redzesloka plašums ir pamatā vispusīgam, nevis vienpusīgam īstenības parādību vērtējumam. Tas savukārt ir priekšnoteikums ar gaumi saistīto spriedumu maksimālam pilnvērtīgumam un nobeigtībai, t. i. ,gaumes atbilstībai apkārtējo priekšmetu un parādību objektīvajai estētiskajai vērtībai.
Estētiskās gaumes objektīvā kritērija – sabiedriskās prakses pastāvēšana pierāda pazīstamā aforisma “Par gaumi nav jāstrīdas” teorētisko nepamatotību. Par gaumi ne tikai drīkst strīdēties, bet tas ir jādara, jo tā ir labākā metode labas gaumes izkopšanai un sliktas gaumes labošanai, publiskai kritizēšanai un jaunas, augsti attīstītas estētiskās gaumes nostiprināšanai pārliecināšanas un audzināšanas ceļā.
Labas estētiskās gaumes veidošana, nesaudzīga cīņa pret bezgaumību, lai kā tā izpaustos – kā aizraušanās ar formālismu vai mietpilsoniski priekšstati par skaisto mākslā, dzīvē, sadzīvē, - ir viens no svarīgākajiem uzdevumiem padomju tautas estētiskajā audzināšanā.”[1.: 74. – 76. lpp.]…