Parasti par “etiķetes klasiskajām valstīm” nosauc Angliju un Franciju. Tomēr par valstīm, kur būtu dzimusi etiķete, tās nosaukt nekādi nevar. Tikumu rupjība, nepieklājība, pakļaušanās rupjai spēka varai, un tamlīdzīgi, XV gadsimtā valda abās valstīs. Par Vāciju un citām tā laika Eiropas valstīm vispār nav vērts runāt, tikai viena tā laika Itālija sastāda izņēmumu.
Cēlu un cildenu tikumu veidošanās Itālijas sabiedrībā sākas jau XIV gadsimtā. Cilvēks pārgāja no feodāliem tikumiem uz jaunā laika garu un šī pāreja Itālijā sākās agrāk kā citās valstīs. Ja salīdzinām XV gadsimta Itāliju ar citām Eiropas tautām, tad nepārprotami Itālija izceļas ar daudz augstāko izglītības un kultūras līmeni, turību, cilvēku spēju daudzpusēji izrotāt savu dzīvi. Tajā pašā laikā Anglija beigusi vienu karu, iesaistās otrā karā, paliekot līdz pat XVI gadsimta vidum par barbaru valsti. Vācijā plosās cietsirdīgs un nesamierināms Hussītu karš, muižniecībā valda dūres spēks un taisnība, strīdu risināšana spēka ceļā. Francija bija angļu iztukšota un paverdzināta. Francūži atzina vienīgi karos gūtos nopelnus, neuztvēra nopietni zinātnes un zinātniekus uzskatīja par pašiem niecīgākajiem no ļaudīm.
Vārdu sakot tajā laikā, kad visa pārējā Eiropa slīka savstarpējās ķildās un savstarpējo rēķinu kārtošanā, pilnā spēkā vēl tur turējās feodālā kārtība, Itālija bija jaunas kultūras valsts. Šī valsts pēc taisnības tad arī ir pelnījusi, lai to nosauktu par etiķetes dzimteni.
Jēdziens par etiķeti
Izveidojušās tikumības normas ir ilgstoša, cilvēku savstarpējo attiecību veidošanās, procesa rezultāts. Bez šo normu ievērošanas nav iespējamas politiskās, ekonomiskās, kultūras attiecības, jo nevar pastāvēt necienot vienam otru, neuzliekot sev noteiktus ierobežojumus.
Etiķete – franču izcelsmes vārds, apzīmējošs uzvedības manieres. Uz to attiecas cieņas un pieklājības noteikumi, pieņemtie sabiedrībā.…
