Pirms dažiem gadiem vārds etiķete neizraisīja īpašu interesi, jo parasti saistījās ar kaut ko īpaši smalku, reti sastopamu, pieejamu tikai izredzētajiem.
Šodien etiķete un starptautisko pieklājības normu ievērošana ir mūsu ikdienas sastāvdaļa. Tā ir nepieciešamība, kas sekmē sadarbību, palīdz veiksmīgāk kārtot darba jautājumus un uzlabot attiecības ar partneriem. Gaidīt un prasīt no etiķetes kaut ko vairāk, būtu nepareizi. Etiķete nav universāla “atslēga” visu problēmu atrisināšanai. Taču ir ne mazums cilvēku, kas uzskata, ka ievērot likumus un normas, nozīmē pazemot sevi. Uzvedības standartu ignorētājiem šķiet, ka pievērst uzmanību tam, kā cilvēks ir ģērbies, kā viņš sēž, kā ēd, kā sasveicinās, sagaida un pavada viesus – ir lieka laika tērēšana. Tam nevar piekrist, jo šie sīkumi veido mūsu dzīvi. Un dzīve uz katra soļa pierāda, ka labāk ir rēķināties ar sabiedrībā pieņemtajām normām nekā ignorēt tās.
Etiķetes ievērošana palīdz saglabāt godu un pašcieņu vissarežģītākajās dzīves situācijās. Grūti iedomāties, kādas būtu cilvēku attiecības, ka visi ļautu vaļu savām emocijām un kaislībām. Kāda gan būtu, piemēram, divu cilvēku saruna, ja viņi atļautos runāt visu, kas ienāk prātā. Kādas veidotos cilvēku attiecības, ja katrs rīkotos tā, kā viņam patīk. To grūti iztēloties, jo – apzināti vai neapzināti – cilvēki respektē sabiedrībā pieņemtās uzvedības normas un tradīcijas.
Parasti par “etiķetes klasiskajām valstīm” nosauc Angliju un Franciju. Tomēr par valstīm, kur būtu dzimusi etiķete, tās nosaukt nekādi nevar. Tikumu rupjība, nepieklājība, pakļaušanās rupjai spēka varai, un tamlīdzīgi, XV gadsimtā valda abās valstīs. Par Vāciju un citām tā laika Eiropas valstīm vispār nav vērts runāt, tikai viena tā laika Itālija sastāda izņēmumu.
Cēlu un cildenu tikumu veidošanās Itālijas sabiedrībā sākās jau XIV gadsimtā. Cilvēks pārgāja no feodāliem tikumiem uz jaunā laika garu un šī pāreja Itālijā sākās agrāk kā citās valstīs. Ja salīdzinām XV gadsimta Itāliju ar citām Eiropas tautām, tad nepārprotami Itālija izceļas ar daudz augstāko izglītības un kultūras līmeni, turību, cilvēku spēju daudzpusēji izrotāt savu dzīvi. Tajā pašā laikā Anglija beigusi vienu karu, iesaistās otrā karā, paliekot līdz pat XVI gadsimta vidum par barbaru valsti. Vācijā plosās cietsirdīgs un nesamierināms Hussītu karš, muižniecībā valda dūres spēks un taisnība, strīdu risināšana spēka ceļā. Francija bija angļu iztukšota un paverdzināta. Francūži atzina vienīgi karos gūtos nopelnus, neuztvēra nopietni zinātnes un zinātniekus uzskatīja par pašiem niecīgākajiem no ļaudīm.
Vārdu sakot tajā laikā, kad visa pārējā Eiropa slīka savstarpējās ķildās un savstarpējo rēķinu kārtošanā, pilnā spēkā vēl tur turējās feodālā kārtība, Itālija bija jaunas kultūras valsts. Šī valsts pēc taisnības tad arī ir pelnījusi, lai to nosauktu par etiķetes dzimteni.
Pirms dažiem gadiem vārds etiķete neizraisīja īpašu interesi, jo parasti saistījās ar kaut ko īpaši smalku, reti sastopamu, pieejamu tikai izredzētajiem.
Šodien etiķete un starptautisko pieklājības normu ievērošana ir mūsu ikdienas sastāvdaļa. Tā ir nepieciešamība, kas sekmē sadarbību, palīdz veiksmīgāk kārtot darba jautājumus un uzlabot attiecības ar partneriem. Gaidīt un prasīt no etiķetes kaut ko vairāk, būtu nepareizi. Etiķete nav universāla “atslēga” visu problēmu atrisināšanai. Taču ir ne mazums cilvēku, kas uzskata, ka ievērot likumus un normas, nozīmē pazemot sevi. …
