Etoloģija ir salīdzinoši jauna zinātne, kas pēta dzīvnieku uzvedību un izturēšanos. Uzvedība ir iedzimto un iegūto aktivitāšu kopums, kas nepieciešams savstarpējo sakaru uzturēšanai ar ārējo vidi un sugas indivīdiem.
Zinātnes aizsākumi meklējami jau 18. - 19. gs. zinātnieku darbos, kuros tika aprakstīta atšķirīgu sugu īpatnējā uzvedība, lielu pamatu ir likusi Čārlza Darvina teorija par evolūciju, iedzimtību un mainību, bet par oficiālu zinātnes sākumu uzskata 19. gs. beigas – 20. gs. sākumu.
Šajā periodā, kuru uzskata par etoloģijas attīstības pirmo posmu, secināja, ka dzīvnieku uzvedība ir atkarīga ne tikai no apkārtējās vides faktoriem, bet arī no organisma iekšējām prasībām. Tika izvirzīta teorija par dzīvnieku spēju atpazīt tēlus, kuriem ir svarīga loma to dzīvē, piemēram, māti, tēvu, dzimumpartneri, mazuli.
Otrajā posmā, kas ilga no 20. gs. trīsdesmitajiem līdz piecdesmitajiem gadiem, sākās atsevišķu pētījumu apvienošana vienotā etoloģijas teorijā, un trešajā posmā, kas sākās 20. gs. piecdesmitajos gados, turpinājās dziļāka dzīvnieku uzvedības izpēte, palīgā ņemot tādas zinātnes kā fizioloģiju, ekoloģiju, ģenētiku, neirobioloģiju un psihofilozofiju. …