18.gs.b. un 19.gs.sāk. notika lielas pārmaiņas visā R-Eiropas kultūras, mākslas, zinātnes un politiskajā dzīvē. R-Eiropa piedzīvoja vecās sabiedrības bojāeju un monarhijas likvidāciju. Anglijā, Francijā, Austroungārijā, Vācijā un Itālijā strauji attīstījās modernā zinātne. Notika vispārējā urbanizācija un industrializācija, kuru sekas izmainīja Eiropu. Šīs izmaiņas ietekmēja cilvēku domāšanu- priekšstati par pasauli tiek subjektivizēti. 19.gs. garu visspilgtāk raksturoja 2 radikālās pasaules pārveides teorijas- Kārļa Marksa politiskā mācība un Čārlza Darvina evolūcijas teorijas. Gs. vidū šīs teorijas kļuva par modernās domāšanas virsotni un vislabāk raksturo tā laika noskaņojumu- viss ir atļauts, nekas nav neiespējams, t.i.- katrs pats savas laimes kalējs. Šīs jaunās utopiskās teorijas pārveidoja cilvēku domāšanu un attieksmi pret pasauli, kā arī kultūru, radot jaunu vērtību sistēmu ar iepriekš nebijušu daudzveidību un izvēles brīvību. Tieši tādēļ 19.gs. cits citu nomaina daudzi spilgti mākslas virzieni- romantisms, reālisms, impresionisms, postimpresionisms.
„Just ir mūsu dzīves lielākā jēga- just, ka dzīvojam
Pat mokās. Kāds „smeldzošs tukšums” mums liek spēlēt,
Dzen mūs karā un ceļojumos, visāda veida dziļi pārdzīvotos
Pasākumos, kuru lielākā burvība ir satraukums,
Kas izriet no piepildījuma. Moruā A. Bairons.”
(1., 10.lpp)
Jauno laikmetu aizsāka romantisms, kas kā mākslas virziens Eiropā pastāvēja no 18.gs.beigām līdz 19.gs.vidum. Sākumā tas attīstījās paralēli klasicismam, bet gs. mijā romantizēja to.
Romantisms pilnībā attēloja jauno, radikāli citādo cilvēka pasaules uztveri. Pirmkārt, pārmaiņas parādījās filozofijā, kura līdz šim visu bija skaidrojusi ar prāta un loģikas palīdzību, bet tagad par galvenajām pasludināja emocijas un intuīciju. Romantismam bija savs īpašs gars, kas noteica jauno laikmetu. Attieksme pret pasauli bija kas īpašs, grūti formulējams, agrāk nebijis un vēlāk nepiedzīvots. Mākslinieki labāk nekā jebkad apzinājās, ka māksla ir nepilnīga un ka viņi var radīt tikai bālu realitātes atspulgu. Savos darbos romantiķi izteica filozofiskas pārdomas par cilvēka niecību un nespēcību dabas un laika priekšā. Romantisms būtībā bija īpaša attieksme pret dzīves realitāti, tas izpaudās kā savāda, jauna ticība.
Visspilgtāk romantisms izpaudās dzejā, glezniecībā un mūzikā. Šie mākslas veidi reizēm it kā sintezējās- mūzika kļuva sižetiska, literatūra- gleznieciska, bet glezniecība- literāra.…
