Jēdzienam “fasāde” (ēkas pretskats) piemīt sena un plaša vēsture, ne velti tā cilme radniecīga daudzu pasaules tautu valodām (franču fačade, angļ. face, itāļ. facciata). Celtniecības ābeces māca, ka fasādei pārliecinoši jāraksturo ēkas iekšējais satvars. Tomēr būvnieki ne vienmēr sekojuši šim ieskatam, tieši otrādi, atsevišķos laikmetos un zemēs (piemēram, gotiskās Doma namu fasādēs Ziemeļvācijā vai barokālo baznīcu fasādēs Itālijā) izrādījuši pilnīgi pretēju tieksmi, maskējot un aizplīvurojot nama iekšpusi.
Šīs fasādes veidojumā izmantots stikls un akmens.
Latviešu tautas sakāmvārds māca: neskati vīru no cepures! (Kaut dzīves uztveres vienkāršošanas labad mums visiem, ak, vai! kā to gribētos!) Jo māja nebūt neatklāj saimnieka iekšējo pasauli, drīzāk tikai izrāda viņa rocību, arī būvmateriālu un arhitektūras modes piedāvājumus.
Vēsture
Grieķi vai ēģiptieši
Fasādes veidojot, vispirms jāizšķiras starp diviem pamatpostulātiem. Par tā dēvēto vienības principu, ko cilvēcei devusi klasiskā grieķu arhitektūra un kas prasa vienmērīgu, līdzvērtīgu atrisinājumu visās ēkas pusēs. Un par ne mazāk populāro seno ēģiptiešu jaunievedumu: vienas fasādes izcelšanu starp pārējām. Starp šīm divām uztverēm arhitektoniskie piedāvājumi svārstījušies līdz pat mūsdienām. …
